Hei, pēc ilgāka pārtraukuma laikam esmu atpakaļ. Šoreiz ar nelielu pārpublicējumu tiem, kam interesē latviešu valodas kultūra un tekstu rediģēšana.
Arveds Švābe. Rakstnieks un valodnieks. Latviešu Ziņas, Nr. 32 (24.04.1948), 6. lpp.
Jāatzīstas: tikai ar kauna tvīkumu sejā varu lasīt tās daudzās recenzijas, ko LU baltu filoloģijas nodaļas beigušie un nebeigušie audzēkņi raksta par latviešu rakstnieku grāmatām. Ar kaunu tāpēc, ka recenzijas parasti beidzas ar barbarisku skaistuma traipu: gudrām pamācībām par darbā sastaptām valodas vai pareizrakstības kļūdām. Tas man vienmēr ir atgādinājis skolmeistaru sacelšanos pret Radītāju. Un tādos brīžos esmu slavējis Dievu, ka ievērojamais angļu romānists J. Konrāds, pēc tautības polis, nav neko rakstījis latviski, jo, acīm redzot, arī mūsu valodā sacerētos darbos viņam būtu ne mazāk „valodas kļūdu” kā angliski rakstītos. Tomēr nav dzirdēts, ka angļu filologi būtu mēģinājuši nofrizēt pēc jaunākās modes Konrāda, Šekspīra vai kāda cita autora darbus, kas diemžēl pašu mājās noticis vairākkārt ar mūsu klasiķu izdevumiem gan skolām, gan kopotos rakstos.
Šai dziļi nekultūrālai parādībai ir divi galvenie cēloņi. Pirmkārt, psīcholoģiski ņemot, to var viegli saprast, zinot, ka recenzentu lielais pulks ir ilggadīgi skolotāji, kas nemaldīgas autoritātes apziņā paraduši mācīt un pamācīt bērnus, kā arī labot viņu valodu runā un rakstos. Cits jautājums, vai viņi ir tiesīgi to darīt ārpus savas klases sienām. Manuprāt, tikai tad, ja rakstnieki, kuŗus viņi pamāca, atzīst tos par autoritātēm šādā vai citādā veidā. Kur šī priekšnoteikuma nav, tur recenzijai ir tikai apdrukāta papīra vērtība.
Otrkārt, vēsturiskā skatījumā, mūsu baltistu mentalitāti veidojuši tie savdabīgie apstākļi, kādi bij LU baltu filoloģijas nodaļā, kur gandrīz vienīgā zinātniskā autoritāte studentu acīs bij Jānis Endzelīns. Tāpēc abām filoloģijas dvīņu māsām bij nevienāds liktenis: lingvistika tika kopta kā karaļmeita, kamēr literātūrai piešķirta pelnrušķītes loma; pirmo dievināja, otro niecināja vai pat nicināja. Sekas tagad ir redzamas katram, kas vispār ko spēj redzēt gara acīm.
Ne par matu nemazinot J. Endzelīna zinātniskos nopelnus baltoloģijā, patiesības labā jāsaka, ka viņš laikam gan būs pēdējais mohikānis tai ide valodu salīdzināmās gramatikas virzienā, kam valoda interesē tikai kā leksikāla un morfoloģiska parādība, pametot pilnīgā novārtā valodas psīcholoģiju, aistētiku un socioloģiju. Bet pat šai vienpusīgā plāksnē taisni tā gramatikas daļa, kas rūp rakstniekiem, proti, sintakse, palika celmots līdums, kur pēc Mīlenbacha neviens valodnieks vairs ne ara, ne sēja. Bet Mīlenbacha sintakse maz ko var dot rakstniekam un zinātniekam, jo tā pamatota nevis ar rakstu valodas, bet dziedātas vai runātas tautas valodas studijām. Domāju, ka katrs baltists zina šos elementāros faktus, bet tikai retais loģiska secinājuma ceļā nāk pie atziņas, ka viņa pamācīgais tonis un valdonīgais tronis iepretim rakstniekiem atgādina gražīgu bērnu viņa mazā krēsliņā. Ja viņš ko tiepīgi apgalvo kā neapstrīdamu un pareizu, tad vienmēr atsaucas uz savu mammu vai papu kā neizsmeļamas gudrības avotu.
Tā bij liela nelaime, ka savā latviešu valodas polītikā J. Endzelīns bij neiecietīgs dogmatiķis un diktātors. Jebkura dogma ir kaitīga nevien mākslai un literātūrai, bet visam, kas ir dzīvs un dzīvot spējīgs un rodas organiskas radīšanas ceļā. Jau 1915. g. gaŗākā apcerē „Valoda kā ideoloģija” centos aprādīt, ka mūsu baltologu ticības apliecība sakņojas vācu romantikas un ģermānistikas „baznīcas tēvu” maldu mācībā, it kā neskolotā tauta (pirmām kārtām zemnieki) ir vienīgais nacionālās valodas radītājs. Saskaŗoties ar civīlizāciju, šim ideālam lauku puisim pielīp visas pilsētnieku miesīgās un garīgās kaites, viņa organisms deformējas, kļūst kropls un apaug ar trumiem. Tāpēc valodniekam jābūt ārstam un mācītājam, kas ar nemitīgām operācijām un baušļiem līdzīgiem priekšrakstiem mēģina glābt, kas vēl glābjams.
Izejot no šīm premisām, J. Endzelīns ievadīja īstu diktātūras laikmetu mūsu praktiskās valodniecības vēsturē. Neņemot vērā latviešu rakstu valodas tradicijas, noraidot savu amata brāļu iebildumus, revolūcionāru dekrētu ceļā viņš uzsāka plašu valodas „tīrīšanas akciju”, ko ar fanātisku dedzību izveda dzīvē redakcijās un spiestuvēs izvietotais korrektrišu štābs. Pat jaunāko kursu baltistes pēc sava ģīmja un līdzības frizēja ievērojamu rakstnieku un zinātnieku darbus tādos speciālos priekšmetos, kas viņām bij ķīniešu ābece. Pietika, ja periodiski publicētos melnos sarakstos kāds līdz tam lietots latviešu vārds vai izteiciens bij atzīmēts deportējamo skaitā – ar robota mechaniskām kustībām to bez žēlastības izslēdza no valodiskās apgrozības.
Ja, piem., kaut kur augšā bij dots rīkojums uzskatīt „attieksmes” vai „ietekme” par labākiem vārdiem nekā „attiecības” vai „iespaids”, tad šos pēdējos nesaudzīgi svītroja no spiestuvei nodotā manuskripta, lai gan katram, kam vēl dzīva valodas izjūta, bij skaidrs, ka minētie vārdu pāŗi izsaka dažādas jēdzienu fineses. Nav brīnums, ka šādos apstākļos autors bieži vairs nepazina savu darbu pēc viņa publicēšanas: no individuālā stilā rakstīta sacerējuma tas bij pārvērties par standartizētu, seriju kārtībā ražotu literāru preci. Tā gadiem ilgi viena cilvēka valodas gaume un pat personīga iedaža tika uzspiesta visai sabiedrībai.
Rakstniekiem nebij un nevarēja būt iebildumu, ja arī valodnieki piedalās rakstu valodas veidošanā, vai nu kā līdztiesīgi radītāji, ja viņiem Dievs devis radošo intuiciju, vai tikai kā techniski padomnieki, ja viņiem ir vienīgi erudīcija. Bet mums visiem derdzās tas mēra sajūtas trūkums un primitīvās metodes, ar kurām, valodu kopjot, no vannas izgāza nevien netīru ūdeni, bet arī pašu bērnu. Ar šiem atklātiem vārdiem gribēju paskaidrot, kāpēc rezultātā starp latviešu rakstniekiem un baltistiem valodas druvā nenodibinājās vis Rietumeiropā parastā iecietīgā sadarbība, bet vai nu cīņas stāvoklis, vai pilnīga vienaldzība vienam pret otru.
Tagad ar sevišķu gandarījumu jākonstatē, ka trimdā mesta pirmā draudzības laipa, kas, šķiet, radīs pilnīgi jaunu pagriezienu augšā minētā situācijā. Plašāku aprindu uzmanība jāpievērš Edītes Hauzenbergas-Šturmas referātam „Rakstnieks un valodnieks kā valodas veidotājs”, kas iespiests mēnešrakstā „Ceļš” (1948. g. janvāŗa burtnīcā). Šo mūsu izcilās valodnieces eseju raksturo tik dziļa intuitīva gudrība un stila elegance, kādu neatceros pamanījis mūsu pārējo baltu filologu daudzajos rakstos. No visas sirds apsveicama autores pamatdoma, ka starp rakstnieku un valodnieku vēlama „uzklausīga un iejutīga sadarbība”, un ka normālos apstākļos, tautas valodai izveidojoties par kultūras valodu, pieaugot rakstnieka lomai, valodnieka loma kļūst arvien mazāka. Kas attiecas uz kompetenču robežām pārejas laikā, tad autore, protams, precizē tikai valodnieka viedokli, un tāpēc rakstniekiem un pārējiem zinātniekiem šai ziņā var būt arī citi uzskati.
Žēl, ka, meklējot saskari starp valodnieku un rakstnieku, E. Hauzenberga-Šturma galveno vērību piegriezusi tikai valodas leksikālai pusei. Pēc manām domām, autore palielina valodnieku un samazina rakstnieku un pārējo zinātnieku lomu mūsu valodas vārdnīcas kuplināšanā. Ciktāl valodnieku nolūks – apgaismotā racionālisma garā – pārvērst savas tautas valodu par nekļūdīgu domāšanas mašīnu, tik viņu darbs izteicas visvairāk zinātniskas terminoloģijas veidošanā. Patiesībā, dažām zinātnes nozarēm nemaz nacionāla valoda nebūtu vajadzīga: tik mazs ir nepieciešamo vārdu krājums un tik universālas viņu domāšanas formas, ka šiem zinātniekiem pilnīgi pietiek ar mirušo latīņu valodu. Tikai ar to var izskaidrot, kāpēc šai valodā ir vairāk sarakstīts grāmatu pēc Romas bojāejas nekā tās varenības laikā. Ciktāl šiem antīkās pasaules radītiem terminiem tiek meklēts nacionāls ietērps, tas lielāko tiesu tiek darināts pārkrāsošanas (tulkošanas) un pielaikošanas ceļā.
Turpretīm gadījumos, kur zinātniskā valodā jārada kas no jauna, valodniekam, ja viņš nepārzina attiecīgo nozari, piekrīt tikai konsultanta loma. Vismaz mani piedzīvojumi, aicinot draudzīgā talkā valodniekus latviešu juridiskās terminoloģijas veidošanā, vienmēr beidzās nesekmīgi. Katrs laimīgi atrasts vārds zinātnē ir vesels notikums gara pasaulē, pielīdzināms radīšanas aktam, kas dod mums jaunu atklāsmi. Tiesa, intuitīvās vārdu dzemdības var beigties arī nelaimīgi: bērns ir defektīvs vai pat kropls. Bet tas nenozīmē, ka šie radījumi valodniekiem jācenšas nozūmēt – viņi beigs savu mūžu dabīgā nāvē, tāpat kā nokalst kokam zari, ja tiem nepiekļūst saule. Tā ir jau valodas socioloģijas problēma.
Ļoti svarīgas un nozīmīgas domas autore izteikusi par Mīlenbacha-Endzelīna-Hauzenbergas kollektīvo darbu — „Latviešu valodas vārdnīcu”. Viņa pareizi aizrāda, ka rakstniekam tā ir gan interesanta, bet arī bīstama lasāmviela, kamēr speciālistu tīrīšanas akcijā tā nebūs pārstrādāta par normātīvu vārdnīcu. Šo ilgi gaidīto brīdi apsveiks visi literāti, bet ar piebildumu: tā tomēr būs mazāk vajadzīga rakstniekiem nekā zinātniekiem, skolotājiem un ierēdņiem. Un tāpēc man gribētos vēlreiz uzsvērt, ka daudzinātais valodas pūrisms un ar to saistītais valodnieku darbs valodas tīrīšanā prasa vislielāko saudzību, lai ar šīm dārznieka šķērēm nepārvērstu valodas augu sabiedrības par neauglīgiem košuma krūmiem un noskūtiem mauriņiem ar dekorātīvu nacionālu puķu ornāmentu. Kas gan paliktu pāri no Oksfordas vārdnīcas 400 000 angļu vārdiem, ja tos gribētu sijāt ar vācu pūrisma metodēm?
Kā jau teicu, atliek nožēlot, ka autore tikai gaŗām ejot pieskaŗas tai valodas augstākai pakāpei, kas saistīta ar rakstnieka vai zinātnieka individuālo stilu. Par to gribu runāt citā rakstā. Bet taisni šai sakarā nevaru pievienoties E. Hauzenbergas-Šturmas pārliecībai, ka dzejniekam, kas nemeklē atskaņu, un rakstniekam, kas nemeklē oriģinālitātes, jaunvārdi nav vajadzīgi, bet pietiek ar tautas valodas vārdu krājumu. Visa problēmatika jau rodas taisni tāpēc, ka dzejniekam jāmeklē jaunas atskaņas, un rakstniekam jābūt īpatnīgam, ja viņš vispār pretendē uz savu vietu rakstniecībā.
