Aptuveni pirms mēneša pateicoties profesionālajam stāvoklim apmeklēju vienu visnotaļ interesantu pasākumu — šī gada 7. aprīlī
bijušajā viesnīcā
Latvija notika uzņēmuma
Lattelecom konference. Tradicionāli par visiem apmeklētajiem pasākumiem gatavoju publikācijas. Tā kā konferences laikā man radās dažas profesionalajā presē nepublicējamas domas, ar kurām es tomēr vēlos dalīties, blakus topošā raksta fragmentiem piedāvāju arī manu emociju un pārdomu uzplaiksnījumus.
Attīstība gaismas ātruma virzienā
Konferenci atklāja Lattelecom valdes priekšsēdētājs
Juris Gulbis. Viņš raksturoja straujo interneta attīstību gan no tehniskās, gan sociālās puses. Reti kurš vairs atceras iezvanpieejas laikus ar ātrumu 56 kbit/s, taču tāda bija mūsu ikdiena, piemēram, 1997. gadā. Desmit gadu laikā interneta ātrums ir pieaudzis līdz 100–200 Mbit/s, un 2010. gadā vidusmēra interneta lietotāja norma jau bija 500 Mbit/s. Platjoslas interneta attīstība ir mainījusi cilvēku ikdienas paradumus, internets ir ienācis tādās mūsu dzīves sfērās, kurās pirms dažiem gadiem tas nebija pat iedomājams, ir izveidojusies pilnīgi jauna, varētu pat teikt, virtuāla, mūsu dzīves sastāvdaļa. Ja vēl pirms pieciem gadiem klientu varēja sasniegt gandrīz tikai fiziski, t. i., tiešā kontakta laikā, tad tagad lielākā daļa saziņas notiek virtuāli. Izpētīts, ka banku sektorā 92 % finanšu darījumu notiek internetā un tikai 8 % cilvēku ir redzami kā fiziskie apmeklētāji banku filiālēs. Tam visam, protams, ir arī acīm redzamas sekas. No vienas puses, tehnoloģiju attīstība dod lielākas iespējas izklaidei, mācībām, darbam utt., bet, no otras puses, palielinās tīkla noslodze. Tāpēc pēdējo divu gadu laikā optiskā tīkla infrastruktūrā vien
Lattelecom ir investējis vairāk nekā 21 miljonu latu. Diskutabls gan ir J. Gulbja apgalvojums, ka digitālo plaisu šobrīd veido ne tik daudz atšķirīgi ienākumi, cik pieeja internetam. Tas tā, protams, varētu būt, taču nedrīkst aizmirst, ka pirmais rada otro, un nav iespējams noliegt, ka tieši nabadzība un nevis interneta trūkums ir viena no pasaules lielākajām problēmām.
Svarīgi atcerēties, ka internetā ir ne tikai jaunieši, turklāt seniori attiecībā pret internetu ir daudz prasīgāki. J. Gulbis uzskata, ka stereotips par internetu kā jauniešu prioritāti sen jau kā lauzts. To apliecina lielā atsaucība
Lattelecom sociālajā projektā
Pieslēdzies, Latvija!, kas šogad orientēts tieši uz senioru apmācību datorprasmēs.
Lattelecom komercdirektore
Kerli Gabriloviča un
galvenais tehnoloģiju direktors
Uldis Tatarčuks digitālās pasaules invāziju salīdzināja ar kolonizāciju — valstu sacensība no reālās pasaules ir pārcēlusies uz virtuālo. Vairs nenotiek sacensība par to, kura valsts iekaros pēc iespējas lielāku ģeogrāfisko teritoriju, bet gan cīņa par datorizāciju, internetizāciju un digitalizāciju. Zīmīgi, ka šī konkurence skar ne tikai starpvalstu attiecības. Par to, kurš ātrāk digitalizēsies, savā starpā cīnās arī uzņēmumi, iestādes un organizācijas vienas valsts ietvaros. Visnotaļ interesanta parādība ir kolektīvā virtuālā iepirkšanās. Latvijā gada laikā vien radušies vismaz 15 virtuālie koppirkšanas piedāvājumi. Zināmākais no tiem rodams tīmekļa vietnē
Pērkam kopā (
http://www.perkamkopa.lv).
Pirms gada nekas tāds nebija pat iedomājams! (Taču šķiet, ka to atkal nosaka ne tik daudz valsts internetizācijas vai digitalizācijas pakāpe, cik ierobežotie iedzīvotāju ienākumi.) Ir pienācis digitālais laikmets, līdz ar to arvien vairāk savā darbā jādomā tieši par digitāliem risinājumiem, jo tie ļauj gan ievērojami ietaupīt un nopelnīt, gan sasniegt jaunas auditorijas. Internets pats par sevi neko nedod, ar to ir intensīvi jāstrādā, jāizdomā arvien jauni pakalpojumi, jauni piedāvājumi, kurus īstenot tieši virtuālajā vidē. Sabiedrības gatavība un vēlme izmantot digitālo vidi ir lielāka, nekā mums šķiet. (“Lattelecom” aicina uzņēmējus vairāk domāt par digitāliem biznesa risinājumiem. Apollo, 2011. g. 7. apr. http://www.apollo.lv/portal/news/articles/234642?ref=news-btn-b4)
Planētas Zeme digitālā versija
(K. Gabrilovičas un U. Tatarčuka prezentācija)
Nākamās paaudzes komunikācija un mākoņpakalpojums
Inovācija, elastība, ātrums, jauda, mērogojamība, zems risks, pieejamība un vienkāršība ir īpašības, kas raksturo
nākamās paaudzes komunikāciju, uzskata
Lattelecom risinājumu pārdošanas konsultants
Gatis Jāzeps.
Tās visas ir cieši saistītas ar t. s. mākoņpakalpojumu. Mākoņskaitļošana (no angļu valodas
cloud computing) nav nekas cits kā IKT infrastruktūras, programmatūras un datu pieejamība kā pakalpojums. Tradicionāli IKT izmaksas ir diezgan lielas, turklāt nav iespējams tās sākt lietot tūlīt pēc to iegādes, jo vispirms veicami ieviešanas darbi. Tāpat gan pamatīgus finanšu resursus, gan laiku prasa regulāra IKT atjaunināšana. Līdz ar to arvien vairāk uzņēmumu izvēlas izmantot tieši mākoņpakalpojumu. “Lieto uzreiz un maksā par to, ko izlieto”, šādi
Lattelecom E-darījumu biznesa daļas direktors
Alvis Ērglis raksturoja mākoņpakalpojuma priekšrocības. Šo perspektīvo pakalpojumu saviem klientiem drīz piedāvās arī
Lattelecom — A. Ērglis konferences dalībniekiem prezentēja topošo
Lattelecom virtuālās pašapkalpošanās platformu, kas ļauj 20 minūšu laikā atvērt darbam gatavu virtuālo biroju. Šis birojs ir aprīkots ar visu nepieciešamo infrastruktūru un programmatūru, kuru ir izvēlējies biroja izveidotājs. Pēc biroja administratora izvēles jebkurā laikā infrastruktūru un programmatūru iespējams koriģēt: gan papildināt, gan mainīt, gan samazināt. Būtisks ieguvums ir arī lietotāju brīvība — darbinieks var strādāt no jebkuras vietas, kur vien ir pieejams internets, un ar jebkādu gala iekārtu, kas spēj veikt nepieciešamās darbības.
Mākoņpakalpojums ir ne tikai ērtāks, bet arī lētāks — mākoņpakalpojuma lietotājs var ievērojami ietaupīt gan uz programmatūras licenču, gan infrastruktūras rēķina, jo maksājums tiek veikts tikai par izmantotajām licencēm un patērētajiem resursiem, kas vairumam uzņēmumu ir mainīgs lielums. Šādi uz licenču rēķina iespējams ietaupīt līdz pat 50 % finansējuma, bet uz IT apkalpošanas izmaksām — līdz pat 40 % izdevumu. Maldīgs ir uzskats, ka mākoņpakalpojuma izmantošana apdraud datu drošību. Drīzāk otrādi — tas garantē paaugstinātu datu drošības līmeni, jo dati tiek glabāti centralizētos datu centros un visas darbības tiek vadītas centralizēti.
(“Lattelecom” prezentē virtuālās platformas prototipu. Apollo, 2011. g. 7. apr. http://www.apollo.lv/portal/news/articles/234641?ref=news-btn-b5)
Mākoņpakalpojuma iespējas vēl tiek vērtētas, taču tas noteikti būs pakalpojums, kuru nākotnē savā darbā izmantos gandrīz ikviens uzņēmējs — informācijas tehnoloģiju izpētes uzņēmuma
Gartner eksperts Maikls Moazs (
Michael Moaz) paredz, ka līdz 2013. gadam vairāk nekā 75 % klientu apkalpošanas uzņēmumu kādu no programmatūras risinājumu veidiem lietos kā pakalpojumu.
Biznesa televīzija — jaunas iespējas televizorā
Lai dators neizspiestu no aprites televizoru, televīzijas pārstāvji izgudro arvien jaunus paņēmienus, kā piesaistīt auditoriju — Lattelecom Biznesa klientu daļas direktors
Gints Miķelsons un režisore, raidījuma
Viss notiek vadītāja
Adriāna Roze konferences dalībniekiem demonstrēja, kādas iespējas uzņēmējdarbības veicināšanai piedāvā televīzija, proti, jaunā
Lattelecom platforma
Biznesa TV. Platforma ir balstīta uz
Lattelecom interaktīvo televīziju, taču tā piedāvā ne tikai pārdošanu, bet arī citas klientu apkalpošanas iespējas.
(“Lattelecom” uzņēmējiem prezentē jaunu biznesa platformu — Biznesa TV. Apollo, 2011. g. 7. apr. http://www.apollo.lv/portal/news/articles/234638)
Viens no pirmajiem projektiem ir uzņēmuma Pica Lulū piedāvājums, kas ļauj pasūtīt picu ar pāris televizora pults klikšķiem tieši no televizora ekrāna. Platforma dod iespēju arī reklamēt vai izlikt interaktīvā pārdošanā dažādus produktus vai pakalpojumus tieši tāpat, kā tas tiek darīts internetveikalā, tikai pirkums tiek veikts ar televizora pulti.
Cits saistošs piedāvājums ir jauna televīzijas kanāla izveidošana. Šo iespēju jau paspējuši izmantot Radio 101 pārstāvji, kuriem nu ir ne tikai sava radio stacija, bet arī video kanāls. Biznesa TV ļauj kanālam pievienot dažāda veida interaktivitāti: zvanīt, sūtīt SMS un sazināties sociālajos tīkos.
Ir izstrādāti arī tādi produkti kā Interneta TV un Mobilā TV. Interneta TV dod iespēju skatīties televīziju visur, kur ir pieejams internets: parkos, kafejnīcās, taksometros utt. Mobilā TV nodrošinās televīzijas tiešraides mobilajos telefonos.
Pilnveidojams ir Mākoņu TV piedāvājums. Šī interaktīvās televīzijas iespēja balstās uz iepriekšminētā mākoņpakalpojuma tehnoloģiju bāzes, proti, ļauj izveidot uzņēmumu, pieslēgties tā datiem un pat veikt dažas darbības, piemēram, atvērt televizorā prezentāciju vai teksta dokumentu un to izlabot.
Biznesa TV piedāvā attīstīt videokonferenču iespēju, kas nozīmē arī vienkāršu sazināšanos no attāluma. Televizorus aprīkojot ar videokonferenču iekārtām, var ne tikai rīkot publiskus pasākumus, bet arī risināt sarunas, ja kāds atrodas ceļojumā, ir saslimis u. tml.
Platformas galvenā ideja — panākt, lai televizorā arvien vairāk ienāk internets, lai televizora ekrānā var darīt faktiski to pašu, ko datorā. Šo nākotnes tendenci spilgti apliecināja izstādē apskatāmais uzņēmuma Samsung produkts Smart TV. Šis jaunākās paaudzes televizors piedāvā ne tikai trīsdimensiju attēlu, bet arī ļauj televizoru pieslēgt internetam un izmantot visas tā sniegtās iespējas.
Jāsaka gan, ka vismaz pagaidām televizora un datora saplūsme vērtējama visnotaļ kritiski, jo dators ir dators un televizors ir televizors. Var jau mēģināt abas iekārtas apvienot, lai visu varētu ērti veikt “vienā ekrānā” un ar “vienu pulti”, taču, kamēr nav izgudrota šāda apvienotā ierīce, katrai no tām būs savas priekšrocības un trūkumi. Īpaši noderīgs šķiet Interneta TV un Mobilās TV piedāvājums, jo ne vienmēr saistoša televīzijas raidījuma ētera laikā ir pieejams televizors. Vairumam Latvijas televīziju varētu ieteikt veidot pieejamāku raidījumu arhīvu, lai iedzīvotājiem būtu iespēja viņus interesējošās pārraides noskatīties arī ārpus televīzijas programmā paredzētā raidlaika. Tāpat veicināma iespēja interesējošos raidījumus ierakstīt un veidot savu raidījumu ierakstu kolekciju. Televīzijai nebūtu jābaidās no iedomātas konkurences, bet gan jāizmanto datora un interneta piedāvātās iespējas savu reitingu un publiskā tēla celšanai.
Mobilā televīzija arī taksometros?
(A. Rozes un G. Miķelsona prezentācija)
Man gan visā šajā sakarā radās pamatīgas pārdomas. Jā, tehnoloģijas, gadžeti (tā laikam sauc visas jaunākās mobilās izklaides ierīces jeb IT rotaļlietas) etc., bet kur paliek cilvēcība? Piemēram, vai pārtikas pasūtīšana internetā neradīs cilvēkus sēnes, kas reālajā dzīvē nemaz neeksistē. Sēžam blakus istabās un sazināmies ar datoru vai citu jaunāko ultraierīci, bet kur paliek cilvēciskā komunikācija? Tā zūd. Mēs vairs neprotam normāli kontaktēties! Kādas veidojas ģimenes attiecības? Māte ar bērniem sazinās virtuāli, sieva un vīrs bauda digitālo seksu... Mani tas neapmierina. Es gribu īstas attiecības, īstu seksu!! It kā neesmu ne vecmodīga, ne atpalikusi, bet es gribu dzīvot reālajā pasaulē. Sajust, izjust, būt. Reāli, dzīvi. Just pieskārienu uz savas ādas, aptaustīt, smaržot. Visu. Kur ir robeža, kad visas šīs tehnoloģijas vairs nav normālas? Laptopi, viedtālruņi, iPhone, planšetes... Cilvēki ir apkrāvušies ar visām šīm iekārtām tiktāl, ka pazūd normālai komunikācijai. Neatceros vairs, kurš tas bija, kas konferencē teica, ka cilvēkam piemītošās septiņas maņas virtuālajā pasaulē sarūk līdz divām — redzei un dzirdei. Mēs gadījumā nepaliekam primitīvāki?
Starp citu, sen nebiju bijusi tik smalkā pasākumā. Bet bija labi, neskatoties uz to, ka esmu plukata un kompleksu kalns. Ja ir pilns ar pazīstamiem, šādi pasākumi vispār ir bezgala jauki. Reizēm gan šķita, ka patiešām esmu kaut kādā citā realitātē. Ne nu gluži virtuālajā, bet kaut kur ārpus šīs pasaules noteikti. Atceros 2009. gada BarCamp. Toreiz tas pasākums gan bija daudz neformālāks, taču sajūtas bija aptuveni tādas pašas — balsu ņurdoņa, citas realitātes izjūta, neskatoties uz apkārt esošajiem daudzajiem cilvēkiem. Katrs iebāzis degunu datorā vai citā ierīcē un kaut ko knibinās, nav spējīgs ne normāli referātu vai prezentāciju noklausīties, ne kafijas pauzi izbaudīt. Deguns ekrānā, pirksti baksta klaviatūru, reizēm pat likās, ka vai nu es neesmu normāla, vai tie citi, kas ārpus savām tehnoloģijām neko citu neredz, nespēj atrauties no saviem gadžetiem. Tāda sirrealitātes izjūta — it kā esi te klāt, bet īstenībā neesi; nevienam neviens neinteresē, tikai sava tehnika. Varbūt mēs tomēr par daudz ieslīdam tajā virtuālajā realitātē? Dzīve ir viena un tā nav virtuāla! Galu galā mēs to zaudējam un beigās neesam nekur — ne šeit, ne tur, ne vēl kaut kur.
Īpašas paralēles ar manām sirreālajām izjūtām vilka konferences telpās tajā brīdī izstādītās Jura Zvirbuļa gleznas. Nosaukumi runā paši par sevi: “Priekšpilsētas motīvs”, “Pie upes”... Tajās bija vērojama īstā dzīve, ar visām tās smaržām un garšām. Prātā nāk Aleksandra Čaka dzeja. To lasot, var izbaudīt visas maņas. Virtuālajā realitātē tas nu nekādi nav iespējams.
