Viņš ir galma komponists, viņš nosaka valsts mūzikas dzīvi, un bez viņa ziņas impērijā nenotiek nekas. Saljēri ir talantīgs. Taču viņš nav ģēnijs. Traģiskākais, ka viņš pats to apzinās. Savukārt jaunais Mocarts ir nepanesami bezkaunīgs, pašapzinīgs un vulgārs. Bet viņa mūzikai ir pieskāries Dievs. Saljēri dievināja Mocarta mūziku, un viņš nozvērējās to iznīcināt. Vai Saljēri tiešām noindēja Mocartu? Viņš pats ir par to pārliecināts.
Dramaturgs Pīters Šefers intriģējoši un radoši apspēlē vēstures radīto leģendu par Mocarta noindēšanu, pētot, kā Saljēri greizsirdīgā skaudība noved jauno Mocartu līdz galējai iznīcībai. Ar šo izrādi Dailes teātris turpina tradīciju runāt par izcilām vēstures un mākslas pasaules personībām, reizē piedāvājot īstenu aktiermeistarības kaleidoskopu.
Režisors Jans Villems van den Boss par jauniestudējumu stāsta: “Tā ir jūtu un notikumu arheoloģija, kurā visi tēli tiek iesaistīti pagātnes rekonstrukcijā – lai izkļūtu no pašradīta ārprāta cietuma un atgūtu spēju aiz apstākļiem, iemesliem un faktiem saskatīt cilvēku sevī un citos. Cilvēku ar nepilnībām, vājībām, bet ar savu unikalitāti, kuru aprakt, aizmirst, noliegt, kāda sveša talanta gaismas apžilbinātam, ir tas pats, kas ieslodzīt sevi neprāta un greizsirdības cietumā. Cilvēka dzīve ir dāvana neatkarīgi no ticības Dievam vai viņa noliegšanas, tādēļ dzīvot to salīdzinājumos ar citu dzīvēm, neredzot savējo, ir savas dzīves slepkavība vai tās mēģinājums. Saljēri ir talantīgs, veiksmīgs komponists, kurš, saskaroties ar Mocarta talantu, tiek apžilbināts un savā aklumā iejūdz sevi nebeidzamā salīdzinājumu jūgā, iesprosto savu dzīvi, talantu, cilvēcību Mocarta dzīves stāstā, zaudējot spēju saskatīt Mocartā cilvēku un noliedzot cilvēcību sevī. Cilvēciskā būtnē bez talanta mājo greizsirdība, skaudība, atriebība, neuzticība, vieglprātība, bet tam visam līdzsvaru dod līdzjūtība, mīlestība, piedošana. Sadzīvot ar saviem dēmoniem var tikai, tos atzīstot. Luga ir cīņa par cilvēku sevī, par spēju saskatīt un pieņemt šo unikālo, bet nepilnīgo būtni, piedot sev un citiem, kā arī mēģinājums atbildēt uz jautājumu par dzīves vērtībām, slepkavību un nāvi. Vai tiešām ir notikusi slepkavība? Vai tiešām kāds ir nogalināts? Un kurš galu galā ir upuris, bet kurš – slepkava?”
Galvenajās lomās Artūrs Skrastiņš (Antonio Saljēri) un Artūrs Dīcis (Volfgangs Amadejs Mocarts).
Apraksts no: http://www.dailesteatris.lv/index.
php?1&136&view=view-show&show_id=1000112
Leģendām apvītais stāsts par diviem sava laika mūzikas pasaules varenajiem tika izspēlēts krāšņi ne tikai pateicoties lieliskajai aktieru spēlei, bet arī greznajiem kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas darinātajiem tērpiem.
Pēc izrādes režisora un vizuālās koncepcijas autora – Jana Villema van den Bosa – ieceres kostīmos ļoti būtiska ir faktūra, ko diktē burzīta papīra iespaids un dažādi papīra izstrādājumi. Interesanti, ka papīrs ir izmantots arī parūkās.
Informācija no:
http://www.anii.lv/2011/05/11/sapnis-par-geniju/
http://www.stilsbeztabu.lv/lv/articles/view/papirigie-terpi
Vēl par izrādi un izstādi sk.:
http://www.tvnet.lv/izklaide/makslas/
373282-vitolinas_radito_terpu_skicu_izstade_sapnis_par_geniju
http://mode.galerijacentrs.lv/2011/04/genija-sapnu-terpi/
http://www.laiki.lv/Riga/
default.aspx?pg=e4d2584b-5fa9-465f-a90d-650d68e340ee
http://www.noslepums.lv/index.php/2011/04/15/sapnis-par-geniju/
Izstādes atklāšanas fotogalerija:
http://foto.delfi.lv/user_album/76044/?page=2
Uz izstādi nebiju, esmu palaidusi to garām, bet izrāde ir dievīga. Blakus žilbinoši talantīgajam Artūram Skrastiņam, otrs Artūrs – jaunais Artūrs Dīcis – uzlēcoši talantīgs. Ja pirmajā cēlienā skatītāju simpātijas nepārprotami izraisa “nabaga” Saljēri, tad otrajā cēlienā atklājas, ka arī “nepieklājīgais, vulgārais un bezkaunīgais” Mocarts ir tikai cilvēks...
Iesaku!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru