Psilocybe Larvae - Hard Rock Laager 2013

Labas un lētas tiešsaistes iespējas

Blogs "Nonprofit Tech for Good" ir apkopojis 111 labas un lētas (arī bezmaksas) tiešsaistes iespējas. Ja esi tiešsaistes rīku un instrumentu cienītājs, tev noteikti noderēs. Sk. "111 Low-Cost or Free Online Tools for Nonprofits".

Grāmata vai filma – ko skatīt vispirms?

Lūk, atbilde: „14 Books To Read Before They Hit The Big Screen”.

Literārais ceļojums pa ASV – 50 štati, 50 romāni

Sk. „50 States, 50Novels: A Literary Tour of the United States” „Qwiklit.com”.

Daži padomi bērnu lasītveicināšanā

Grāmatas rosina fantāziju un iztēli, izklaidē, māca, audzina. Grāmatas paplašina vārdu krājumu, ceļ izglītības un erudīcijas līmeni. Taču lasītprieks nerodas pats no sevis. Kā lai to ieaudzina? Galvenais noteikums – jāsāk pēc iespējas ātrāk!

Agrīnajā vecumā bērna attīstība notiek ļoti strauji. Vērojot apkārtējo pasauli, mazulis atklāj lietu un priekšmetu daudzveidību, mācās ievērot notikumu cēloņsakarības. Nodarbības ar grāmatām apmierina bērna vajadzību pēc jaunas informācijas, sniedz jaunus iespaidus. Grāmatas ļauj mazulim ieraudzīt pasauli, kas atrodas ārpus mājas, dzīvokļa vai parka. Grāmatu lasīšana – tas ir milzīgs solis bērna attīstībā, kas veicina domāšanu un intelektu, paplašina redzesloku.

Padomi vecākiem: psihologa viedoklis

Krievu psiholoģe Viktorija Jurkeviča (Виктория Юркевич) iesaka šķirt tehnisko lasīšanu, kas ir tīri tehnisks process un prasa tehniskas iemaņas, no saturiskās lasīšanas, kad galvenā uzmanība tiek pievērsta nevis lasīšanas procesam un iemaņām, bet saturam. Tehniskā lasīšana prieku nesniedz, vēl jo vairāk – ja tai pievērš pārāk daudz uzmanības, bērnam var zust lasītprieks pat uz visu mūžu. Gatavu recepšu, kā likt iemīlēt grāmatas un lasīšanu, nav. Taču ir intuīcija. Katrs bērns ir individualitāte un mīloši vecāki, sekojot savai sirdij, atradīs ceļu, pa kuru ievest bērnu grāmatu pasaulē. Ir gan daži vispārīgi noteikumi, kas būtu jāievēro, pieradinot bērnu pie grāmatām un lasīšanas, tāpat kā ir lietas, kuras nekādā gadījumā nedrīkstētu darīt, ja grib radīt bērnā lasītprieku.

Lasīšanai jāsaistās ar prieku un labsajūtu. Par piespiešanu nevar būt ne runas. Izdomājiet jebkuru viltīgu paņēmienu vai spēli, taču bērnam ir jāvēlas lasīt, pat ja viņam nav īsti skaidrs, par ko tiek lasīts. Priecājieties par katru bērna izlasīto vārdu un nepievērsiet uzmanību kļūdām lasīšanas procesā. Vai nu labojiet tās neuzkrītoši, vai arī vispār nelabojiet. Lasīšanu sāciet ar piemērotām grāmatām – spilgtiem izdevumiem ar lieliem burtiem, kur ir daudz krāsainu attēlu un aizraujošs sižets.

Lūk, dažas interesantas metodes lasītprieka attīstīšanai.

Ļeva Kasiļa metode

Šo metodi izgudrojis krievu rakstnieks Ļevs Kasilis (Лев Кассиль, 1905–1970) un tā lieti noder darbā ar bērniem, kuri lasa jau daudzmaz brīvi, taču paši to dara nelabprāt. Ņem grāmatu ar aizraujošu sižetu un lasa to bērnam priekšā, pašā interesantākajā vietā pēkšņi pārtaucot un aizbildinoties ar kādu svarīgu darbu. Bērns šādā situācijā pilnīgi noteikti lūgs turpināt lasīšanu, jo kurš gan negrib uzzināt sižeta atrisinājumu. Vecākiem tūlīt jāpaslavē bērns par izrādīto vēlmi lasīt un jāturpina lasīšana, tajā iesaistot arī bērnu – vienu teikumu tu, divus es.

Iskras Daunis metode

Krievu bērnu psiholoģes Iskras Daunis (Искра Даунис) metode ir ļoti radoša, taču prasa lielu izdomu tieši no vecākiem. Kādu rītu bērns pamostas un zem spilvena atrod vēstuli no Karlsona, kurā viņš dažos teikumos paziņo, ka bērnu ļoti mīl, grib ar viņu draudzēties un ir atstājis viņam dāvanu. Dāvana norādītajā vietā arī atrodas. Nākamajā rītā zem spilvena bērnu gaida vēl viena vēstule, kurā par dāvanu gan vairāk netiek teikts ne vārda, taču rakstīts, ka Karlsons bija gribējis bērnam atstāt biļeti uz cirku, taču redzējis, kā viņš rausta kaķi aiz astes, tāpēc biļetes uz cirku šoreiz nav. Ar katru dienu vēstules kļūst garākas, taču lasīšana arī sokas aizvien raitāk un patīkamāk.

Sena krievu tautas metode

Bērnam ļauj lasīt tikai tad, ja viņš labi uzvedas. Kā balva tiek dota iespēja ne tikai izlasīt dažas rindiņas vai pat puslapu teksta, bet arī izcepts speciāls cepums grāmatas veidā, kuru bērns drīkst apēst par godu lieliskajam notikumam – lasīšanai. Lasīšana – tas ir prieks un svētki, tas bērnam jāzina katrreiz, kad viņš ņem rokās grāmatu. Ja bērns uzvedas slikti, grāmatu lasīt nedrīkst. Tiesa gan šī metode nāk no laikiem, kad bērnu pirmā un galvenā lasāmviela bija Bībele...

Vienkāršas tatāru sievietes metode

Tas ir stāsts par to, kā īpaši apdāvinātu bērnu klasē bija bērns, kura māte neprata ne lasīt, ne rakstīt. Puisēns četru gadu vecumā jau pazina burtus, taču lasīja slikti un tikai skaļi priekšā. Šai neizglītotajai sievietei bija apbrīnojama mātes intuīcija, par kuru liecina šāds gadījums. Māte ar dēlu dzīvoja komunālajā dzīvoklī, un reiz pie viņiem ienāca kaimiņiene. Bērns, nolēmis palielīties, ka jau prot lasīt, sācis lasīt priekšā. Protams, slikti un ar kļūdām. Kaimiņiene nolēmusi bērnu paaudzināt un teikusi: „Vai tad tā ir lasīšana? Iemācies kā nākas un tad lielies.” Māte tūlīt metusies bērnu aizstāvēt: „Trakā, ko tu dari? Viņš taču tikai vēl mācās lasīt. Bet tu viņam visu lasītprieku izbojā!” Arī pēc vairākiem gadiem, stāstot par šo gadījumu, sieviete nespēja slēpt savu sašutumu: „Es viņu burtiski izdzinu. Un teicu – ja neproti apieties ar bērniem, nemaz nenāc. Divus gadus viņa pie manis nerādījās.”

Māte, protams, pelnīja maz, un ģimenes ēdienkartē katru dienu bija gandrīz tikai kartupeļi. Tad, lūk, viņa katru dienu lūdza dēla palīdzību – lai dēls kaut ko palasa priekšā, kamēr viņa mizo kartupeļus. Tā mātei rokas mazāk sāp, tika skaidrots dēlam. Puika ar prieku piekrita. Un, lūk, māte mizo kartupeļus, bet dēls sēž blakus uz ķeblīša un lasa. Lasa slikti, ar kļūdām, mātei asaras riešas acīs, to klausoties. „Kāpēc tu raudi, māmiņ?” – „Es, dēliņ, esmu neizglītota, bet tu būsi zinātnieks un daudz grāmatu izlasīsi.” – „Jā, māmiņ.” Un tā trīs reizes dienā. Un katrreiz prasījis mātei, kad iesim kartupeļus mizot, lai varu lasīt, lai tev rokas nesāp. Piecu gadu vecumā māte aizveda dēlu uz bibliotēku. Puisēns patiešām kļuva par zinātnieku – viņš ir matemātiķis un strādā ASV.

Padomi vecākiem: bibliotekāra viedoklis

Psihologi ir izpētījuši, ka lasītprieku un mīlestību pret grāmatām attīstīt iespējams tikai līdz 9 gadu vecumam. Vēlāk to izdarīt ir ļoti grūti, reizēm pat neiespējami. Tā nu iznāk, ka vislielākā atbildība izaudzināt labus lasītājus gulst uz vecāku pleciem, kuri ideālā gadījumā šajā darbā var rēķināties ar bērnu bibliotēku palīdzību.

Lasīšanas audzināšanas process sākas ģimenē, nevis bērnudārzā vai skolā, kā ir pieņemts uzskatīt. Skolā māca lasīt un rakstīt, taču mīlestību un cieņu pret grāmatu, lasītprieku, ieradumu pastāvīgi būt kopā ar grāmatu un nespēt savu dzīvi bez tās iedomāties var izveidot tikai ģimenē. Jo vecāki ir tie, kas stāsta vakara pasaciņu un atbild uz neskaitāmajiem „kāpēc?”, kopā ar bērnu apmeklē bibliotēku, izvēlas un lasa priekšā grāmatas.

Kad bērns lūdz nopirkt saldējumu, šokolādi vai rotaļlietu, viņš to prasa tieši jums. Viņš vēršas pie jums kā pie vistuvākā cilvēka, kas (vismaz pagaidām) viņam ir autortitāte. Tāpēc agrīnais vecums ir pats labvēlīgākais laiks, lai attīstītu bērnā lasītprieku un mīlestību pret grāmatām.

Krievu bērnu bibliotekāre Ludmila Lukzena (Людмила Лукзен) sniedz dažus ieteikumus.

Kad lasīt?

• Tūlīt, tikko bērns ir piedzimis.
• Lasīt kaut dažas minūtes, bet regulāri, katru dienu.
• Lasīt tikai tad, kad bērns ir labā noskaņojumā.
• Pieradināt bērnu gaidīt lasīšanu un lasīšanas laiku.
• Lasīt visur, kur vien tas ir iespējams.
• Mierināt bērnu ar grāmtas palīdzību gan tad, kad viņš raud, gan tad, kad niķojas.

Кā lasīt?

• Atrast ērtu un omulīgu vietu.
• Lasīt vai skaitīt no galvas dzejoļus, kurus paši atceraties no savas bērnības.
• Izmantot grāmatas, kuras var dot rokās arī bērnam.
• Šķirstīt grāmatu un aplūkot attēlus.
• Lasīt izteiksmīgi.
• Ļaut bērnam pašam izvēlēties grāmatu.
• Iepatikušās grāmatas lasīt atkal un atkal.

Daži psihologu un bibliotekāru padomi veiksmīgai lasītprieka ieaudzināšanai

1. Runājiet, dziediet un spēlējieties ar bērnu

Bērni ar lielu interesi un prieku klausās, kā mēs runājam. Bērns, ar kuru nepārtraukti runā, ātrāk saprot teikto un mēģina atdarināt dzirdēto. Lai gan pieaugušajiem šķiet, ka bērns neko nesaprot, runāšana ar bērnu ir būtisks viņa attīstības veicinātājs. Runāt var par jebko – ne tikai par ikdienas norisēm un darbiem, kas tiek darīti kopā ar bērnu. Komentējiet katru savu darbību, stāstiet par to, ko redzat un jūtat. Tā jūs audzināt uzmanīgu klausītāju.

2. Atrodiet laiku lasīt katru dienu

Lasīt jāsāk jau no pirmajiem dzīves mēnešiem. Lasot jūs paplašināt bērna pasauli, rādāt, ka no lasīšanas var gūt prieku, papildināt viņa vārdu un zināšanu krājumu. Bērns mācās klausīties, pāršķirt lappuses, vilkt tekstam līdzi ar pirkstu, iegaumē vārdus, kurus dzird un redz. Mazuļi dievina regulāru (nevis laiku pa laikam) lasīšanu kopā ar vecākiem! Atrodiet nelielu brīdi, kad jūs varat atslābināties un nesteigties – pirms miega vai kad uz mirkli esat tikuši vaļā no mājas darbiem. Lasīt bērnam var ne tikai vecāki, to var darīt arī vecvecāki, krustvecāki, vecākie brāļi un māsas, jebkurš ģimenes loceklis. Var aiziet uz bibliotēku, kur bērnam palasīs priekšā bibliotekārs vai citi lasītāji. Nepārtraukti pievērsiet uzmanību grāmatai un lasīšanai. Iegādājieties dažas grāmatas, ar kurām bērns var brīvi spēlēties.

3. Izvēlieties grāmatas kopā ar bērnu

Pastāvīgi lasot kopā ar bērnu, jūs noteikti ievērosit, kādas grāmatas viņam patīk vairāk, kādas grāmatas viņš labāk uztver un saprot. Lai izvēlētos piemērotu grāmatu, prasiet padomu bibliotekāram, jo tieši bibliotēkā ir visiem vecumiem un attīstības līmeņiem atbilstoša literatūra. Profesionāļi daudz vieglāk atradīs jūsu bērnam piemērotas grāmatas, nekā jūs paši. Neuzskatiet, ka visas bērnam vajadzīgās grāmatas ir atrodamas mājās – tā ir daudzu vecāku kļūda. Ne tikai tāpēc, ka publiskās bibliotēkas ir daudzveidīgākas par mājas bibliotēkām. Bērnus ļoti iedvesmo citu bērnu piemērs. Cik daudz bibliotēkā ir grāmatu, kā citi bērni tās lasa! Šie iespaidi ir ļoti svarīgi mazā lasītāja attīstībai, atdarināšana arī ir audzināšanas veids. Bibliotēka palīdzēs bērnam pierast pie grāmatu daudzveidības, apgūt lasīšanas uzvedību, iemaņas, kas nepieciešamas skolas gaitu uzsākšanai. Grāmatu pasaule un bibliotēka šim bērnam nebūs „terra incognita”. Cik daudz grāmatu, un tās visas es varu izlasīt pats! Tas ir ievērojams stimuls lasīšanai.

4. Parūpējieties, lai materiāli lasīšanai bērnam būtu viegli pieejami

Protams, ar bibliotēkas grāmatām nepietiek. Obligāti jābūt arī savām personīgajām. Kādām? Pirmkārt tādām, kuras viņš var ne tikai lasīt, bet arī krāsot, izgriezt, veidot, tajās kaut ko ierakstīt. Veikalos ir plašs šādu izdevumu klāsts katram vecumam. Var izveidot grāmatu arī pats. Palīdziet bērnam salīmēt vai sašūt personīgo grāmatu no zīmējumiem, fotogrāfijām un citām interesantām lietām. Ierakstiet tekstu, kuru viņš vēlas lasīt savā grāmatiņā. Esiet pretimnākoši, iedvesmojiet, atbalstiet, dariet to kopā!

5. Lasiet lēni un ar prieku

Nav tik svarīgi, ko jūs lasāt, bet kā jūs lasāt! Kad jūs lasāt ātri un monotoni, bērnam zūd interese. Lasiet emocionāli, arī paši gūstot prieku no lasīšanas. Esiet aktieri, mēģiniet lasīt dažādās balsīs, šādi atklājot katra varoņa raksturu. Jūsu bērnam tas noteikti patiks! Lasiet ar pauzēm, paskaidrojumiem, apskatiet un pārrunājiet attēlus. Tas dos bērnam laiku apdomāt dzirdēto, saprast grāmatā notiekošo. Vaicājiet jautājumus bērnam un atbildiet uz jautājumiem, kurus uzdod bērns, klausieties, kā viņš stāsta par saviem iespaidiem, kas gūti no izlasītā. Kad lasāt, pavērojiet bērnu. Dažreiz viņš neparko negribēs, lai jūs pārtraucat lasīšanu, sevišķi, ja tā ir jauna grāmata un jauns sižets. Dažreiz bērns vispirms vēlēsies apskatīt attēlus, pārrunāt, par ko ir grāmata. Esiet iecietīgi un ļaujiet bērnam darboties. Lasīšanai ir jāsagādā prieks. Atcerieties – grāmatu lasīšana, tas ir skolas gaitu ģenerālmēģinājums.

6. Lasiet atkal un atkal

Kā zināms, bērniem patīk atkal un atkal klausīties vienus un tos pašus stāstus. Viņi lūdz jums atkal un atkal lasīt grāmatas, kuras jums jau pagalam apnikušas. Taču uz jūsu ierosinājumiem palasīt vai pastāstīt kaut ko citu, tiek saņemta stingri noraidoša atbilde. Ko darīt? Lasiet to, ko jūsu bērns prasa. Tās nav kaprīzes. Bērns vēlas iedziļināties grāmatā, viņa uztveres process ir lēnāks, viņam patīk lasīšanas process kā tāds. Neatņemiet viņam šo prieku. Tā būs sagatavošanās uzmanīgai lasīšanai un pilnvērtīgai grāmatas uztveršanai nākotnē. Jums ir apnicis jau divdesmito reizi pēc kārtas lasīt „Trīs sivēntiņus”? Iesaistiet citus ģimenes locekļus. Ja grāmata bērnam sagādā prieku un viņš pie tās atgriežas atkal un atkal, lasiet viņam to tik reizes, cik viņš to vēlas.

7. Lasiet visur un vienmēr

Lasīt var visur un vienmēr: pastaigā, pludmalē, pārbraucienā, gaidot rindu pie ārsta. Lai jūsu somā blakus citām bērnam nepieciešamajām lietām (rotaļlietām, higiēnas precēm u. c.) vienmēr atrodas arī grāmata. Kad jūsu bērns jau pazīst burtus un prot lasīt zilbes, ļaujiet viņam skaļi lasīt izkārtnes un citus uz ielām izvietotos tekstus.

8. Nekad nespiediet bērnu lasīt

Nekad nelieciet bērnam lasīt (vienalga – pašam vai kopā ar kādu), ja viņš to nevēlas. Tas ir viens no galvenajiem veidiem, kā nogalināt jebkādu interesi par lasīšanu un grāmatām. Negrib lasīt – lieciet mierā vai mēģiniet ieinteresēt. Lasīšana ar rīkstes palīdzību ir tiešais ceļš uz nelasīšanu vispār. Ja jūsu skolēns, lasa tikai komiksus vai vecumam neatbilstoši „primitīvus” izdevumus, nekritizējiet. Atcerieties: viņš lasa! Meklējiet pozitīvus un efektīvus veidus, kā likt viņam lasīt nopietnākas grāmatas. Izvēlieties pašas populārākās bērnu grāmatas (lielisks palīgs šādā situācijā būs bibliotekārs). Tas nebūs viegli, taču gan jau atradīsies tēmas, grāmatas un autori, kas ieinteresēs arī jūsu bērnu.

9. Izrādiet interesi par bērna lasīšanu

Nav nekā svarīgāka lasīšanas audzināšanā par lasīšanas prieka ieaudzināšanu. Esiet ceļvedis grāmatu pasaulē, nevis dzinējs vai kritiķis. Kad bērns ir iemācījies lasīt, lūdziet, lai viņš palasa jums priekšā. Ne mācību vielu, kas uzdota skolā, bet kādu interesantu stāstu, kamēr jūs, piemēram, gatavojat vakariņas. Ja bērns lasot kļūdās, tad, ja vien šī kļūda netraucē pareizi uztvert tekstu, nepārtrauciet, neļaujiet pazaudēt lasītprieku, jo bērns šo darbu pilnīgi noteikti dara ar lielu atbildības izjūtu. Pie kļūdas var atgriezties un kļūdaino vietu izlabot vēlāk. Radiet pārliecību, ka jums ir interesanti un viņa lasīšana ir jums bez gala noderīga. Nekad neizrādiet, ka bērna lasīšanu klausāties nepieciešamības spiests vai arī tikai pārbaudāt, kā viņš lasa. Atbalstiet priekšā lasīšanu, cik vien tas iespējams: lūdziet palasīt priekšā avīzi, žurnālu, stāstus, pasakas. Atcerieties: jūs esat aizņemts, jums nav laika lasīt, un jūsu bērns jums palīdz. Novērtējiet to! Nav labāka veida lasīšanas veicināšanai! Pārspriediet izlasīto, brīnieties, priecājieties, šausminieties kopā ar bērnu. Tas nemaz nav grūti, un palīdzēs izaudzināt Labu Lasītāju. Bērnam būs izkoptas iemaņas, kas atvieglos mācību procesu. Viņš zinās, ko darīt brīvajā laikā. Viņš spēs atrast un radoši pārstrādāt jebkuru informāciju. Tas pilnīgi noteikti ļaus viņam gūt panākumus! Kurš no vecākiem gan to nevēlas...

Sagatavots pēc „БиблиоNETиК@” un „RussianLibrary.ca” materiāliem

Pirmā Baltijas tetovēšanas konvencija Latvijā

12.07.–13.07.2013. VEF Skeitparkā, Ūnijas ielā 4/5 notiks „Pirmā Baltijas tetovēšanas konvencija” Latvijā.

Tas ir notikums, kas apvienos vairāk nekā 20 tetovēšanas māksliniekus un tetovēšanas studijas no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Vācijas. Konvencija pulcēs dalībniekus un interesentus divas dienas – 12. un 13. jūlijā, to papildinās aizraujoša pasākumu programma. Dalībnieki zīmēs tetovējumus, durs pīrsingus un sacentīsies 15 nominācijās: labākais tetovējums, lielākais tetovējums u. c.

Tetovēšanas konvencijas laikā plānota ne tikai tetovēšanas meistaru un tetovējumu cienītāju tikšanās, bet arī plaša izklaides programma – skeiteru šovs, ielu vingrotāju paraugdemonstrējumi, būs deju šovs, grafiti, skeitu maketu apzīmēšana, mūziķu un DJ uzstāšanās. Pasākumā plaši tiks pārstāvēti ekstrēmo sporta veidu veikali.

Biļetes „Biļešu Serviss” kasēs un internetā vai pasākuma norises vietā.

Vairāk informācijas pasākuma „Facebook” lapā.

Pirms... pēc...

Grāmata – universāls dizaina priekšmets

What an artist does... while the baby sleeps

This little girl’s mother is a computer specialist from Helsinki, Finland. While her daughter is soundly asleep, she creates a completely different world… from whatever she can find around her! That’s how both of them became really famous.

Adele Enersen’s book „When My Baby Dreams” went on sale on Jan. 3, 2012. To see more images of Mila’s daydreams, visit Enersen’s blog or go to Mila’s Daydreams Facebook page.

Grāmata... puķupods

Spēka akmens

Mānīgais skurstenis

Spēt ziedēt par spīti visam...

Ziedošās trepes

Vintage library

Kad vēl kaut kas tāds būs iespējams?

Retrobibliobuss

Ieskats 20. gadsimta 40./50. gadu bibliobusu ikdienā ASV.

Bibliotekārs 2.0

Rakstnieks un valodnieks

Hei, pēc ilgāka pārtraukuma laikam esmu atpakaļ. Šoreiz ar nelielu pārpublicējumu tiem, kam interesē latviešu valodas kultūra un tekstu rediģēšana.

Arveds Švābe. Rakstnieks un valodnieks. Latviešu Ziņas, Nr. 32 (24.04.1948), 6. lpp.

Jāatzīstas: tikai ar kauna tvīkumu sejā varu lasīt tās daudzās recenzijas, ko LU baltu filoloģijas nodaļas beigušie un nebeigušie audzēkņi raksta par latviešu rakstnieku grāmatām. Ar kaunu tāpēc, ka recenzijas parasti beidzas ar barbarisku skaistuma traipu: gudrām pamācībām par darbā sastaptām valodas vai pareizrakstības kļūdām. Tas man vienmēr ir atgādinājis skolmeistaru sacelšanos pret Radītāju. Un tādos brīžos esmu slavējis Dievu, ka ievērojamais angļu romānists J. Konrāds, pēc tautības polis, nav neko rakstījis latviski, jo, acīm redzot, arī mūsu valodā sacerētos darbos viņam būtu ne mazāk „valodas kļūdu” kā angliski rakstītos. Tomēr nav dzirdēts, ka angļu filologi būtu mēģinājuši nofrizēt pēc jaunākās modes Konrāda, Šekspīra vai kāda cita autora darbus, kas diemžēl pašu mājās noticis vairākkārt ar mūsu klasiķu izdevumiem gan skolām, gan kopotos rakstos.

Šai dziļi nekultūrālai parādībai ir divi galvenie cēloņi. Pirmkārt, psīcholoģiski ņemot, to var viegli saprast, zinot, ka recenzentu lielais pulks ir ilggadīgi skolotāji, kas nemaldīgas autoritātes apziņā paraduši mācīt un pamācīt bērnus, kā arī labot viņu valodu runā un rakstos. Cits jautājums, vai viņi ir tiesīgi to darīt ārpus savas klases sienām. Manuprāt, tikai tad, ja rakstnieki, kuŗus viņi pamāca, atzīst tos par autoritātēm šādā vai citādā veidā. Kur šī priekšnoteikuma nav, tur recenzijai ir tikai apdrukāta papīra vērtība.

Otrkārt, vēsturiskā skatījumā, mūsu baltistu mentalitāti veidojuši tie savdabīgie apstākļi, kādi bij LU baltu filoloģijas nodaļā, kur gandrīz vienīgā zinātniskā autoritāte studentu acīs bij Jānis Endzelīns. Tāpēc abām filoloģijas dvīņu māsām bij nevienāds liktenis: lingvistika tika kopta kā karaļmeita, kamēr literātūrai piešķirta pelnrušķītes loma; pirmo dievināja, otro niecināja vai pat nicināja. Sekas tagad ir redzamas katram, kas vispār ko spēj redzēt gara acīm.

Ne par matu nemazinot J. Endzelīna zinātniskos nopelnus baltoloģijā, patiesības labā jāsaka, ka viņš laikam gan būs pēdējais mohikānis tai ide valodu salīdzināmās gramatikas virzienā, kam valoda interesē tikai kā leksikāla un morfoloģiska parādība, pametot pilnīgā novārtā valodas psīcholoģiju, aistētiku un socioloģiju. Bet pat šai vienpusīgā plāksnē taisni tā gramatikas daļa, kas rūp rakstniekiem, proti, sintakse, palika celmots līdums, kur pēc Mīlenbacha neviens valodnieks vairs ne ara, ne sēja. Bet Mīlenbacha sintakse maz ko var dot rakstniekam un zinātniekam, jo tā pamatota nevis ar rakstu valodas, bet dziedātas vai runātas tautas valodas studijām. Domāju, ka katrs baltists zina šos elementāros faktus, bet tikai retais loģiska secinājuma ceļā nāk pie atziņas, ka viņa pamācīgais tonis un valdonīgais tronis iepretim rakstniekiem atgādina gražīgu bērnu viņa mazā krēsliņā. Ja viņš ko tiepīgi apgalvo kā neapstrīdamu un pareizu, tad vienmēr atsaucas uz savu mammu vai papu kā neizsmeļamas gudrības avotu.

Tā bij liela nelaime, ka savā latviešu valodas polītikā J. Endzelīns bij neiecietīgs dogmatiķis un diktātors. Jebkura dogma ir kaitīga nevien mākslai un literātūrai, bet visam, kas ir dzīvs un dzīvot spējīgs un rodas organiskas radīšanas ceļā. Jau 1915. g. gaŗākā apcerē „Valoda kā ideoloģija” centos aprādīt, ka mūsu baltologu ticības apliecība sakņojas vācu romantikas un ģermānistikas „baznīcas tēvu” maldu mācībā, it kā neskolotā tauta (pirmām kārtām zemnieki) ir vienīgais nacionālās valodas radītājs. Saskaŗoties ar civīlizāciju, šim ideālam lauku puisim pielīp visas pilsētnieku miesīgās un garīgās kaites, viņa organisms deformējas, kļūst kropls un apaug ar trumiem. Tāpēc valodniekam jābūt ārstam un mācītājam, kas ar nemitīgām operācijām un baušļiem līdzīgiem priekšrakstiem mēģina glābt, kas vēl glābjams.

Izejot no šīm premisām, J. Endzelīns ievadīja īstu diktātūras laikmetu mūsu praktiskās valodniecības vēsturē. Neņemot vērā latviešu rakstu valodas tradicijas, noraidot savu amata brāļu iebildumus, revolūcionāru dekrētu ceļā viņš uzsāka plašu valodas „tīrīšanas akciju”, ko ar fanātisku dedzību izveda dzīvē redakcijās un spiestuvēs izvietotais korrektrišu štābs. Pat jaunāko kursu baltistes pēc sava ģīmja un līdzības frizēja ievērojamu rakstnieku un zinātnieku darbus tādos speciālos priekšmetos, kas viņām bij ķīniešu ābece. Pietika, ja periodiski publicētos melnos sarakstos kāds līdz tam lietots latviešu vārds vai izteiciens bij atzīmēts deportējamo skaitā – ar robota mechaniskām kustībām to bez žēlastības izslēdza no valodiskās apgrozības.

Ja, piem., kaut kur augšā bij dots rīkojums uzskatīt „attieksmes” vai „ietekme” par labākiem vārdiem nekā „attiecības” vai „iespaids”, tad šos pēdējos nesaudzīgi svītroja no spiestuvei nodotā manuskripta, lai gan katram, kam vēl dzīva valodas izjūta, bij skaidrs, ka minētie vārdu pāŗi izsaka dažādas jēdzienu fineses. Nav brīnums, ka šādos apstākļos autors bieži vairs nepazina savu darbu pēc viņa publicēšanas: no individuālā stilā rakstīta sacerējuma tas bij pārvērties par standartizētu, seriju kārtībā ražotu literāru preci. Tā gadiem ilgi viena cilvēka valodas gaume un pat personīga iedaža tika uzspiesta visai sabiedrībai.

Rakstniekiem nebij un nevarēja būt iebildumu, ja arī valodnieki piedalās rakstu valodas veidošanā, vai nu kā līdztiesīgi radītāji, ja viņiem Dievs devis radošo intuiciju, vai tikai kā techniski padomnieki, ja viņiem ir vienīgi erudīcija. Bet mums visiem derdzās tas mēra sajūtas trūkums un primitīvās metodes, ar kurām, valodu kopjot, no vannas izgāza nevien netīru ūdeni, bet arī pašu bērnu. Ar šiem atklātiem vārdiem gribēju paskaidrot, kāpēc rezultātā starp latviešu rakstniekiem un baltistiem valodas druvā nenodibinājās vis Rietumeiropā parastā iecietīgā sadarbība, bet vai nu cīņas stāvoklis, vai pilnīga vienaldzība vienam pret otru.

Tagad ar sevišķu gandarījumu jākonstatē, ka trimdā mesta pirmā draudzības laipa, kas, šķiet, radīs pilnīgi jaunu pagriezienu augšā minētā situācijā. Plašāku aprindu uzmanība jāpievērš Edītes Hauzenbergas-Šturmas referātam „Rakstnieks un valodnieks kā valodas veidotājs”, kas iespiests mēnešrakstā „Ceļš” (1948. g. janvāŗa burtnīcā). Šo mūsu izcilās valodnieces eseju raksturo tik dziļa intuitīva gudrība un stila elegance, kādu neatceros pamanījis mūsu pārējo baltu filologu daudzajos rakstos. No visas sirds apsveicama autores pamatdoma, ka starp rakstnieku un valodnieku vēlama „uzklausīga un iejutīga sadarbība”, un ka normālos apstākļos, tautas valodai izveidojoties par kultūras valodu, pieaugot rakstnieka lomai, valodnieka loma kļūst arvien mazāka. Kas attiecas uz kompetenču robežām pārejas laikā, tad autore, protams, precizē tikai valodnieka viedokli, un tāpēc rakstniekiem un pārējiem zinātniekiem šai ziņā var būt arī citi uzskati.

Žēl, ka, meklējot saskari starp valodnieku un rakstnieku, E. Hauzenberga-Šturma galveno vērību piegriezusi tikai valodas leksikālai pusei. Pēc manām domām, autore palielina valodnieku un samazina rakstnieku un pārējo zinātnieku lomu mūsu valodas vārdnīcas kuplināšanā. Ciktāl valodnieku nolūks – apgaismotā racionālisma garā – pārvērst savas tautas valodu par nekļūdīgu domāšanas mašīnu, tik viņu darbs izteicas visvairāk zinātniskas terminoloģijas veidošanā. Patiesībā, dažām zinātnes nozarēm nemaz nacionāla valoda nebūtu vajadzīga: tik mazs ir nepieciešamo vārdu krājums un tik universālas viņu domāšanas formas, ka šiem zinātniekiem pilnīgi pietiek ar mirušo latīņu valodu. Tikai ar to var izskaidrot, kāpēc šai valodā ir vairāk sarakstīts grāmatu pēc Romas bojāejas nekā tās varenības laikā. Ciktāl šiem antīkās pasaules radītiem terminiem tiek meklēts nacionāls ietērps, tas lielāko tiesu tiek darināts pārkrāsošanas (tulkošanas) un pielaikošanas ceļā.

Turpretīm gadījumos, kur zinātniskā valodā jārada kas no jauna, valodniekam, ja viņš nepārzina attiecīgo nozari, piekrīt tikai konsultanta loma. Vismaz mani piedzīvojumi, aicinot draudzīgā talkā valodniekus latviešu juridiskās terminoloģijas veidošanā, vienmēr beidzās nesekmīgi. Katrs laimīgi atrasts vārds zinātnē ir vesels notikums gara pasaulē, pielīdzināms radīšanas aktam, kas dod mums jaunu atklāsmi. Tiesa, intuitīvās vārdu dzemdības var beigties arī nelaimīgi: bērns ir defektīvs vai pat kropls. Bet tas nenozīmē, ka šie radījumi valodniekiem jācenšas nozūmēt – viņi beigs savu mūžu dabīgā nāvē, tāpat kā nokalst kokam zari, ja tiem nepiekļūst saule. Tā ir jau valodas socioloģijas problēma.

Ļoti svarīgas un nozīmīgas domas autore izteikusi par Mīlenbacha-Endzelīna-Hauzenbergas kollektīvo darbu — „Latviešu valodas vārdnīcu”. Viņa pareizi aizrāda, ka rakstniekam tā ir gan interesanta, bet arī bīstama lasāmviela, kamēr speciālistu tīrīšanas akcijā tā nebūs pārstrādāta par normātīvu vārdnīcu. Šo ilgi gaidīto brīdi apsveiks visi literāti, bet ar piebildumu: tā tomēr būs mazāk vajadzīga rakstniekiem nekā zinātniekiem, skolotājiem un ierēdņiem. Un tāpēc man gribētos vēlreiz uzsvērt, ka daudzinātais valodas pūrisms un ar to saistītais valodnieku darbs valodas tīrīšanā prasa vislielāko saudzību, lai ar šīm dārznieka šķērēm nepārvērstu valodas augu sabiedrības par neauglīgiem košuma krūmiem un noskūtiem mauriņiem ar dekorātīvu nacionālu puķu ornāmentu. Kas gan paliktu pāri no Oksfordas vārdnīcas 400 000 angļu vārdiem, ja tos gribētu sijāt ar vācu pūrisma metodēm?

Kā jau teicu, atliek nožēlot, ka autore tikai gaŗām ejot pieskaŗas tai valodas augstākai pakāpei, kas saistīta ar rakstnieka vai zinātnieka individuālo stilu. Par to gribu runāt citā rakstā. Bet taisni šai sakarā nevaru pievienoties E. Hauzenbergas-Šturmas pārliecībai, ka dzejniekam, kas nemeklē atskaņu, un rakstniekam, kas nemeklē oriģinālitātes, jaunvārdi nav vajadzīgi, bet pietiek ar tautas valodas vārdu krājumu. Visa problēmatika jau rodas taisni tāpēc, ka dzejniekam jāmeklē jaunas atskaņas, un rakstniekam jābūt īpatnīgam, ja viņš vispār pretendē uz savu vietu rakstniecībā.