eju gar valgu mūri
kuru tu stāvus turi
nebūtu tevis tas mūris
sen būtu apgāzies
aptaustu vēso mūri
saltas asaras sūcas
sieviete uzbūvē mūri
tad nesadzirdama lūdzas
noglaudu valgo mūri
kuru tu stāvus turi
nebūtu manis tas mūris
sen būtu apgāzies
K. Elsbergs
lampas un zvaigznes lēnītēm dziest
pasaulē valda šausmas un miers
sabrūk un gāžas mani nami
klusi kā Mēness tu riņķo ap mani
briesmīgi žēl bet patiesi tu Mēness
kas mūžam nenokritīs uz Zemes
naktī var dzirdēt kā kauc manas klintis
kā bremzes kā rīkles kā hiacintes
pasniegtās rokas ir smaržas varbūt
grib nokļūt pie tevis un tukšumā zūd
K. Elsbergs
ko tad es varu prasīt
kur tad tev neļaut iet
tikai sapnīši lido
pulcējas vienuviet
mazi pavisam basi
no aukstuma sārti un stīvi
par mazliet mīļāku tevi
pavisam citādu dzīvi
K. Elsbergs
rokas izkūst un klājas uz vēsajiem pleciem
verdošās lūpas svilina spuraino zodu
saule sen aizgājusi kāpēc gan vēl tik karsti?
nelaimīgā ko lai es vēl tev dodu?
pļava ir izdegusi un liesmas vijas pa stumbriem
kad ledus gabals beidzot saprot jau projām
viņa ir aizplūdusi un aklu akmeņu starpās
lēni atdziestot lēni ir gājusi bojā
K. Elsbergs
