eju gar valgu mūri
kuru tu stāvus turi
nebūtu tevis tas mūris
sen būtu apgāzies
aptaustu vēso mūri
saltas asaras sūcas
sieviete uzbūvē mūri
tad nesadzirdama lūdzas
noglaudu valgo mūri
kuru tu stāvus turi
nebūtu manis tas mūris
sen būtu apgāzies
K. Elsbergs
lampas un zvaigznes lēnītēm dziest
pasaulē valda šausmas un miers
sabrūk un gāžas mani nami
klusi kā Mēness tu riņķo ap mani
briesmīgi žēl bet patiesi tu Mēness
kas mūžam nenokritīs uz Zemes
naktī var dzirdēt kā kauc manas klintis
kā bremzes kā rīkles kā hiacintes
pasniegtās rokas ir smaržas varbūt
grib nokļūt pie tevis un tukšumā zūd
K. Elsbergs
ko tad es varu prasīt
kur tad tev neļaut iet
tikai sapnīši lido
pulcējas vienuviet
mazi pavisam basi
no aukstuma sārti un stīvi
par mazliet mīļāku tevi
pavisam citādu dzīvi
K. Elsbergs
rokas izkūst un klājas uz vēsajiem pleciem
verdošās lūpas svilina spuraino zodu
saule sen aizgājusi kāpēc gan vēl tik karsti?
nelaimīgā ko lai es vēl tev dodu?
pļava ir izdegusi un liesmas vijas pa stumbriem
kad ledus gabals beidzot saprot jau projām
viņa ir aizplūdusi un aklu akmeņu starpās
lēni atdziestot lēni ir gājusi bojā
K. Elsbergs
Pēc ilgiem laikiem man bija iespēja sajusties spārnos. Tam nav nekāda sakara ar realitāti, tās bija tikai manas izjūtas. Nekā personiska. Bez jebkādām pretenzijām. Vienkārši uz brīdi atplaukusi sirds.
Ar bērnu pastaigājoties pa parku, apsēdos uz soliņa. Daudz cilvēku, visi baudīja Pūpolsvētdienas sauli. Pilnīgi nejauši manu uzmanību piesaistīja jauns vīrietis ar bērnu ratiņiem. Metālists. Protams. Citādi jau nebūtu uz viņu vispār paskatījusies. Jauns. Nepieklājīgi jauns. Man blakus atradās mana draudzene, līdz ar to jaunietis saņēma dubultu uzmanības devu un sajūsmas pilnu aprunāšanu par tik apburošu “nestandarta” tēti. Bērniņš aptuveni vienā vecumā ar manējo, domājams, vismaz pāris mēnešus jaunāks. Neviļus aizdomājos, kāda ir šī bērniņa māte, vīrieša mīļotā sieviete. Nezinu, vai mēs izpelnījāmies jaunā metal prinča uzmanību. Diez vai, jo neizskatījāmies pēc metālistēm, turklāt esam viņam par vecu.
Taču lidojums bija. Sen sirds tā nebija situsies. Pēdējoreiz tā jutos, kad gāju uz pirmajiem randiņiem ar savu vīru. Izjūtas apmēram tādas. Pacilājošas. Sajutos vienlaikus gan kā kautrīgi sarkstoša pusaudze, gan kā laimīgas ilūzijas lolojoša studente, gan kā iekārē degoša sieviete... Muļķīgi vispār. Pašai kauns sev atzīties, taču izjūtas bija tik spēcīgas, ka pacilājumu jūtu vēl šodien. Ne uz ko neceru, neko nealkstu, vienkārši ļaujos izjūtām. Sen man tā nebija bijis. Kaismes pilnas izjūtas bez jebkādām pretenzijām uz turpinājumu. Tas būtu absurds. Mani mājās gaida vīrs, viņu viņa sieviete, mums abiem bērni, gadu starpība... Esmu pārāk liela reāliste un neesmu vairs tik naiva, lai ko tādu iedomātos, taču sirds lēkāja kā tāds satrakojies zvērēns. Iedomājos, kā būtu aiziet uz randiņu ar savu vīru. Vai man lektu tā sirds? Vai arī mēs esam iestiguši tādā rutīnā, ka uztveram viens otru kā mēbeli? Paldies dievam, vēl tik tālu nav nonācis. Jā, arvien dziļāk grimstu pārmetumu un aizvainojuma purvā, bet tik un tā es to cilvēku mīlu. Un negribu nevienu citu. Nekad mūsu attiecībās no manas puses nav bijusi īpaša degsme un kaisle, taču mīlu. Par spīti visam. Vislabāk to var just viens otram pieglaužoties. Sajūtot viens otru ar visām ādas šūniņām, ožas un garšas receptoriem. Sadzīve nokauj sajūsmu, taču izjūta, ka tas ir tavs cilvēks, paliek.
Paldies, jaunais svešiniek, ka ļāvi skarbās ikdienas sagrauztai trīsdesmitgadniecei sajusties kā ziedam. Sajust sirdi lecam un acis mirdzam. Mazliet pajūsmoju, pabūvēju sapņu pilis kā naiva un nesamaitāta meitenīte; izbaudīju pieaugušas sievietes kāri pēc jauna vīrieša miesas. Es tevi nepazīstu, es nezinu, kāds tu esi. Arī par savu vīru es loloju daudz sapņu un ilūziju. Tie visi ir samīti zemē. Palikusi tikai ikdiena. Izskats mēdz būt mānīgs. Un vairumā gadījumu tāds tas arī ir. Ikdiena un sadzīve saēd visu. Taču sapņi tāpēc ir sapņi, lai tiem ļautos, lai ik pa laikam sajustu to elpu, pieskārienu dvēselei.
Šīs izjūtas bija kā maiga pūpola pieskāriens aprepējušai brūcei. Uz mirkli sajutos jauna, skaista, iekārojama... Zinu, ka man nav lemts piedzīvot to, ko rāda filmās un par ko raksta grāmatās. Mana ikdiena ir visnotaļ vienmuļa, un šādas svētdienas piešķir dzīvei krāsas. Mazliet spilgtuma manā pelēkajā ikdienā, mazliet asuma manā pliekanajā sadzīves putrā. Tam nav sakara ar pavasari, tā ir vienkārša sagadīšanās, kas uz mirkli pacēla mani spārnos.
Esi laimīgs nezināmais metal princi!
Vēl aizvien naivi ceru, ka sasāpējušās attiecības radīs risinājumu...
