Sentimentāla saruna
Nakts laikā, vecā parkā vientuļā un baigā,
Pa aizaugušām ejām divi tēli staigā.
Tiem acis mirušas un lūpas tiem bez maņas,
Un tikko sadzirdamas viņu vārdu skaņas.
Nakts laikā, vecā parka vientulīgās ejās
Tie pagājušos laikus abi atcerējās.
“Vai mūsu seno līgsmu atminēt tu spētu?”
“Kāpēc jūs domājiet, lai es to atminētu?”
“Ja manu vārdu min – vai sirds tev sit vēl tad?
Vai sapnī dvēs’li manu redzi vēl?” “Nekad.”
“To skaisto dienu laimi izsacīt ir grūt,
Kad lūpas skūpstā saplūda.” “Varbūt.”
“Cik zila debess bij, cik lielas ilgas mums…”
“Nu ņēmis ilgas beigtās tumšais debess jums.”
Tā paiet velgā zālē viņu staigāšana
Un apklususē nakts tik viņu vārdus mana.
Pols Verlēns
Atdz. Edvarts Virza
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru