Līvu Lielā diena 26.03.2011.

26. martā man bija iespēja pēc ilgiem laikiem apmeklēt kādu folkloras pasākumu. Ilgi nekur nebiju bijusi un zināmu apstākļu dēļ apmeklējamos pasākumus sijāju kā rudzu graudus. Mans šīs reizes lielais notikums bija Līvu Lielā diena kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums”.

Jāsaka, bija grūti izlemt, vai uz šo pasākumu doties vai ne, taču bija vairāki apstākļi, kāpēc es tomēr izlēmu to apmeklēt. Pirmkārt, tieši šajā dienā manai meitai apritēja gads, otrkārt, bija liela vēlēšanās piedalīties kādā rituālā, treškārt, Lielās dienas rituāls ir īpaši pievilcīgs ar to, ka gaisma iet vairumā, bet tumsa mazumā, ceturtkārt, uz kristīgo baznīcu aiziet man tuvākajā laikā nav iespējas, tāpēc jāizmanto pagānu piedāvājums, piektkārt, tās bija alkas pēc kaut kā dvēseliska, lūgums pēc svētības un maza gaišumiņa šajā grūtajā laikā.

Kopumā esmu gandarīta par piedzīvoto, jo pasākums bija iedvesmojošs un sirdi pacilājošs. Protams, biju gaidījusi mazliet vairāk. Solīta tika varena programma: “Delve”, “Vilkači”, “Skandinieki”, Krūmiņu ģimene, “Līvlist”, “Obscurus Orbis”. Bez koncertprogrammas bija paredzēti arī citi pasākumi: Lielās dienas rituāls, līvu tautastērpu izstāde, līvu grāmatu izstāde, dokumentālo filmu skatīšanās, bērnu mākslas stūrītis, amatu mācības, tirdziņš, danči etc. Gandrīz visu arī dabūju redzēt (izņemot dokumentālo kino par somugru tematiku). Patika tautastērpi un, protams, grāmatas. Arī bērnu zīmējumi bija jauki. Diemžēl tikai daži no minētajiem kolektīviem bija ieradušies pilnā skaitā, taču noskaņa bija – senatnīga, mistiska, dvēseliska. Uz pasākumu biju aizgājusi ar savu mammu un mazo meitiņu. Neparasti bija tas, ka mēs visas trīs esam latgalietes, taču domāju, ka tādas nebijām vienīgās. Man personiski gribējās drusku vairāk pārstāvju no grupām un mazliet garākus priekšnesumus, bet kopumā bija labi. Līdzdalības un rituāla sajūtu piedzīvoju, tas bija fantastiski. Mājās atnācām ar ap roku aptītiem sarkaniem dzīpariem. Es jau smējos – nu mēs esam masonu biedrības dalībnieces.

Pēc pasākuma ar mammu izvērtās diskusija par mazo tautu likteni. No vienas puses, tu esi gandrīz kā nolādēts piedzimt par mazas tautas pārstāvi, bet, no otras puses, būt šādas tautas pārstāvim ir arī savdabīga izredzētība. Neviens amerikānis nekad nespēs izjust tās dvēseles trīsas, kas pārņem klausoties senču melodijas. Nekad. Un lai arī tas ir tikai laika jautājums, kad pasaulē vairs nebūs neviena līva, latgalieša un latvieša, būt latvietim tomēr ir laime, nevis nelaime. Jā, ir grūti, ļoti grūti izdzīvot šajā laikā, bet ir lietas, kas dod spēku, piemēram, šādi folkloras pasākumi. Mūsu spēks ir mūsu saknēs. Varbūt mums tomēr vēl ir kāda cerība?



Līvu bērnu mākslas izstāde.






Gribētu izcelt šo villaini. Pirms vairākiem gadiem apmeklēju semiotikas pētnieka Valda Celma lekcijas par latvju zīmēm. Cienījamais pētnieks šo saules zīmes variāciju jo īpaši izcēla. Neatceros, vai tā bija īpaši spēcīga, vai ievērojama ar ko citu, taču acīmredzams, ka tai piemīt maģija.

Šī foto nav saistāma ar pasākumu (kultūras centrā vienkārši uz to brīdi bija skatāma šīs mākslinieces fotoizstāde), bet mani piesaistīja tās oriģinālais risinājums. Sieviete...


Nobeigumā vēlējos piedāvāt kādu video no "Obscurus Orbis" repertuāra, taču neesmu vēl apguvusi video ievietošanu no citiem resursiem šajā blogošanas sistēmā. Piedāvāju vienu viņu video saitē http://www.youtube.com/watch?v=xcr7WViTANk. Šo gabalu izpilda daudzi, bet man viņš arī ļoti tīk.