baudi šo dienu
kā rupju maizi
kā verga algu
un medus riekšas
***
ja tu zinātu cik reizes vēl jākrīt
vai tu pieceltos?
pasaki pusaugu cilvēkam
ka pavasaris pienāks vēlreiz
un ja tas izdosies
tu būsi masts!
kurš bez burām notvēris vēju
***
tevi nekas vairs neiepriecina
gadalaiku nomaiņa
kūstošs sniegs
plaukstoši ziedi
ūdens mirguļošana granīta maliņās
katras gaismas pusē zelta zivtiņas zvīņa
bērni tā redz
bērni laiž papīra kuģīšus viļņos
un smejoši kolumbi ceļos krīt
saules pulksteņi met ovālas zīmes
mirklis ir stājies kā svētdienas ausma
kad mēs vairs neesam bērni
mēs esam?
***
ja reiz turi roku virs liesmas
izbeidz raudāt
***
vārdi ir izēstas krējumburciņas
***
bet paliekam savvaļas zvēri
pieradināti pielabināti
trīsreiz ēst un iegūt ko vairāk.
uz izkārtnēm šķēpeļu burtiem
un zīmogu spēkā rakstīts:
“dvēsele neko daudz nemaksā
un saņemt atpakaļ lietotu preci nevar”
***
cilvēki = krājkasītes!
tikai sasitot iespējams uzzināt
kas mums iekšā
..
un pavasaris = laiks
kad mazpilsētu liepām
apzāģē zarus
***
protams sapnis ir par princi
(viņš nav cilvēks)
***
kas vainīgs?
vai atrasts nelaimes avots?
avotiņš pieder ikvienam
kad laimīgi esi piedzimis
tad varbūt kāds no mums vēl nav sadzijis?
***
kā lai noturas līdzsvarā
uz šīs pasaules
kura griežas
***
es dzīvoju caurvējā
gaiteņa galā spuldze
elektrību atslēgs rīt
***
bomzis raud tīri kā spirtu
grādos mēra vientulību
***
– mīlestībai nav tavas sejas
***
– tu esi sāja
kā vajag
kā vobla pie alus
***
.. cik tādu dienu kā šo vēl vajag
lai sadiltu tava dzīve
***
un viņa tik plēsīgi cenšas
noturēties jaunības konvulsijās
it kā
būtu līdz šim kādam izdevies piedzimt un nenoskumt
***
nav jau vairs daudz nekas
no manis palicis pāri
zem lapotnēm nosargāta
ēnu ieleja
ko katrs aiz sevis
koks vasarā nes.
un sāpju stumbeņi
no pelēkās asfalta zemes
stīgst balti gaismā.
– nekas tāpat jau zināms –
liepas spītīgi ziedēs
lai cauri vasarai
izturēt logiem vaļā
pat tad ja kavēsies zibens
kādā no pagalma bērziem.
***
.. turēties briestošā sārtumā, smieklīgi sīkā kātiņā, kam pietrūkst vien pēdējais,
liktenīgs piliens, pirms aizlidot...
... lejā
***
atkal rīt tu apņemies sākt dzīvi no jauna
un tikai šo pēdējoreiz atvērties kā dzīvnieks
kā pārplēsta austere
vēlreiz ļauties atmiņu aizskalojošam plūdumam
būt siltai un saldai sulai
tecēt uz pirkstiem, uz lieliem, un tālāk
bet brīnums, ka viņam nav bail
***
tu taču zini aizliegtās zonas
Pētera un Jūdasa nodevību
bet nezini –
kāds spēks liek riņķot asinīm dzīslās
sarkt, pulsēt
krānā pil ūdens, tu elpo
sirds sit, pulkstenis
soļu un ievainojumu ritms
kāds spēks tevi vēl notur uz zemes!
***
pat tad ja dubļu pančkā gulēšu
un zemi ēdīšu
es piecelšos
lai atgrieztos un atgriezīšos
...
vēl simtkārt tā
/No Andras Manfeldes dzejoļu krājuma “Tranšejas dievi rok”/
2011. gada 29. jūlijs
2011. gada 20. jūlijs
Lauskas
_ _ _ _ _
.. izrunāt. kritušas. zvaigznes.
_ _ _ _ _
no klusēšanas? paviršas vai maigas tuvošanās? saskatīšanās, saskaršanās?
mēs sākāmies vēl pirms roka bija uz gurniem, vēl pirms elpa uz pleca, vēl pirms bailēm, ka otrais, tas
citādais sekos, un vēl nežēlīgākām bailēm, ka nenāks
_ _ _ _ _
sadevušies rokās un klusēdami
(šis ceļš ved paralēli jūrai un nezin vai vispār beidzas)
viņi iet un novēršas
redzot kā divi sēž uz betona un aizgūtnēm skūpstās
_ _ _ _ _
.. visas sievietes ir saldūdens
mūžam ceļā uz jūru
_ _ _ _ _
burvju vārdi ir tie kurus izteic uz ādas
_ _ _ _ _
un pumpurs pārplēsa iekšas
asinīs un pazemojumā
neglītā kailumā un kaunā
ikviens no mums sācies
Viens sīks ar putnēna dvēseli
ar pumpura bezkaunīgo maigumu
ar cerību neizmērojamu
nenoturamu plaukstā
nepaturamu
_ _ _ _ _
šeit sievietes ir kā apturētas upes
gadiem ilgi aizturētās elsas kļūst par neiedomājamu spēku
ar kuru izvilkt līdz rītam
_ _ _ _ _
resna un melna
viņa stāvēja paslēpusies aiz ābeles stumbra
no rīta skatoties spogulī
redzēja divu eņģeļu kauju
tur riebums ar cerību cīkstējās
kā jau vienmēr
uzvar melnie
..
būt viscaur neglītai melnai
un cerēt ka varbūt
šīs vertikālās ogļmatu un plandošās auduma līnijas
padarīs slaidāku biedēkli gotiskās ailēs
un vilties
redzēt sevi autobusa atspulgā
no kura neviens neizkāpj
_ _ _ _ _
derīguma termiņš ir beidzies manai mīlestībai
piecelties un aiziet
vienkārši aiziet
bet mēs negausīgi sēžam pie galda un dalām tālāk
pazemojumu
_ _ _ _ _
vien slāpju ilgums nosaka tavu skūpstu intensitāti
_ _ _ _ _
.. es skumstu aiz pieraduma
_ _ _ _ _
reiz viņš tevi nosauca par naktstaureni
un tu uztetovēji nedaudz virs potītes
ar sarkanu un zaļu
melnām līnijām lidojošu
ar katru gadu tas sarecē
aizvien tumšāks un biezāks
un taureņa kontūras sāk atgādināt ķēdes
taureņa zaļais tādu, ar ko pārlej brūces
un sārtais kā pušums
nē, nav vairs cerību, tāds jau vairs neaizlidos
_ _ _ _ _
izsapņotais par mīlestību pārtapis sapnī par laimi
krāsainu solījumu katalogā
ik rītu tu to atrodi pastkastītē
tāds salds mierinājums
mājsaimnieču veiksme atgādina krievu ruleti
viens pilns izmisums starp tūkstošiem nebeidzamu izdevumu
un tu nezini kad tas trāpīs
_ _ _ _ _
bet, Kungs, kuram mūžīgi 33?
vai ko zina par plēsīgām alkām?
kas saritinājušās sievietes augumā pamazām saēd tās miesu?
..
vai mans Kungs, kam 33, tiešām to zina?
smagnējumu, nogurumu, salīkšanu, sarepēšanu, smakošanu
šo lēno kušanu trūdos
un atmiņu par māllēpenēm un cīruļa dziesmu, kas vēl joprojām trīs iekšā?
kas nebeidzas
šo disonansi ..
vai Žēlīgais zina?
tad arī šim plukušajam taurenim atver vārtus tai brīdī, kad viņa smaržo rūgti ..
/No Andras Manfeldes dzejoļu krājuma “Betona svētnīcas”/
.. izrunāt. kritušas. zvaigznes.
_ _ _ _ _
no klusēšanas? paviršas vai maigas tuvošanās? saskatīšanās, saskaršanās?
mēs sākāmies vēl pirms roka bija uz gurniem, vēl pirms elpa uz pleca, vēl pirms bailēm, ka otrais, tas
citādais sekos, un vēl nežēlīgākām bailēm, ka nenāks
_ _ _ _ _
sadevušies rokās un klusēdami
(šis ceļš ved paralēli jūrai un nezin vai vispār beidzas)
viņi iet un novēršas
redzot kā divi sēž uz betona un aizgūtnēm skūpstās
_ _ _ _ _
.. visas sievietes ir saldūdens
mūžam ceļā uz jūru
_ _ _ _ _
burvju vārdi ir tie kurus izteic uz ādas
_ _ _ _ _
un pumpurs pārplēsa iekšas
asinīs un pazemojumā
neglītā kailumā un kaunā
ikviens no mums sācies
Viens sīks ar putnēna dvēseli
ar pumpura bezkaunīgo maigumu
ar cerību neizmērojamu
nenoturamu plaukstā
nepaturamu
_ _ _ _ _
šeit sievietes ir kā apturētas upes
gadiem ilgi aizturētās elsas kļūst par neiedomājamu spēku
ar kuru izvilkt līdz rītam
_ _ _ _ _
resna un melna
viņa stāvēja paslēpusies aiz ābeles stumbra
no rīta skatoties spogulī
redzēja divu eņģeļu kauju
tur riebums ar cerību cīkstējās
kā jau vienmēr
uzvar melnie
..
būt viscaur neglītai melnai
un cerēt ka varbūt
šīs vertikālās ogļmatu un plandošās auduma līnijas
padarīs slaidāku biedēkli gotiskās ailēs
un vilties
redzēt sevi autobusa atspulgā
no kura neviens neizkāpj
_ _ _ _ _
derīguma termiņš ir beidzies manai mīlestībai
piecelties un aiziet
vienkārši aiziet
bet mēs negausīgi sēžam pie galda un dalām tālāk
pazemojumu
_ _ _ _ _
vien slāpju ilgums nosaka tavu skūpstu intensitāti
_ _ _ _ _
.. es skumstu aiz pieraduma
_ _ _ _ _
reiz viņš tevi nosauca par naktstaureni
un tu uztetovēji nedaudz virs potītes
ar sarkanu un zaļu
melnām līnijām lidojošu
ar katru gadu tas sarecē
aizvien tumšāks un biezāks
un taureņa kontūras sāk atgādināt ķēdes
taureņa zaļais tādu, ar ko pārlej brūces
un sārtais kā pušums
nē, nav vairs cerību, tāds jau vairs neaizlidos
_ _ _ _ _
izsapņotais par mīlestību pārtapis sapnī par laimi
krāsainu solījumu katalogā
ik rītu tu to atrodi pastkastītē
tāds salds mierinājums
mājsaimnieču veiksme atgādina krievu ruleti
viens pilns izmisums starp tūkstošiem nebeidzamu izdevumu
un tu nezini kad tas trāpīs
_ _ _ _ _
bet, Kungs, kuram mūžīgi 33?
vai ko zina par plēsīgām alkām?
kas saritinājušās sievietes augumā pamazām saēd tās miesu?
..
vai mans Kungs, kam 33, tiešām to zina?
smagnējumu, nogurumu, salīkšanu, sarepēšanu, smakošanu
šo lēno kušanu trūdos
un atmiņu par māllēpenēm un cīruļa dziesmu, kas vēl joprojām trīs iekšā?
kas nebeidzas
šo disonansi ..
vai Žēlīgais zina?
tad arī šim plukušajam taurenim atver vārtus tai brīdī, kad viņa smaržo rūgti ..
/No Andras Manfeldes dzejoļu krājuma “Betona svētnīcas”/
2011. gada 15. jūlijs
2011. gada 12. jūlijs
Auseklis Baušķenieks (1910–2007)
Gluži nejauši (kā visas jaukās lietas šajā pasaulē) atklāju Ausekli Baušķenieku. Atceros agrāk redzējusi viņa gleznas, bet toreiz tās kaut kā paslīdēja man garām. Šoreiz aizrāvos ne pa jokam. Izrādās, ka pavisam nesen ir iznākusi apjomīga grāmata par šo izcilo latviešu mākslinieku:
Baušķenieks, Auseklis. Bauš. Sast. Laima Slava. Rīga : Neputns, 2010. 379 lpp.
Grāmata liela, bieza un ĻOTI vērtīga. Dāga, bet ceru, ka saņemšos un to tomēr iegādāšos. Lai var šķirstīt, pētīt, lai to turpina darīt mani bērni un bērnu bērni (atceros, kā bērnībā ar brāli aizrautīgi skatījāmies visas mājās pieejamās mākslas grāmatas).
Apjomīgs un nopietns darbs. Valsts nozīmes kopkatalogā rodami vairāki izstāžu katalogi, viens vidēja apjoma reprodukciju izdevums sērijā “Mūsu mākslinieki” (Baušķenieks, Auseklis. Auseklis Baušķenieks : gleznas. Sast. un teksta aut. Zigurds Konstants. Rīga : Liesma, 1990. [119] lpp.), bet tas arī viss. Šī grāmata ir VĒRTĪBA. Iesaku! Patiešām. Pārdomu vērta māksla.
Jaunais, 1982
Ar šo viņš mani ieinteresēja, tāpēc atļāvos noskenēt.
Dubultportrets, 1985
Šis attēls ņemts no interneta. Baušķenieka gleznās daudz simbolisma ne tikai par attiecībām.
14 kvadrātmetri, 1990
Arī šis no interneta. ...
Baušķenieks, Auseklis. Bauš. Sast. Laima Slava. Rīga : Neputns, 2010. 379 lpp.
Grāmata liela, bieza un ĻOTI vērtīga. Dāga, bet ceru, ka saņemšos un to tomēr iegādāšos. Lai var šķirstīt, pētīt, lai to turpina darīt mani bērni un bērnu bērni (atceros, kā bērnībā ar brāli aizrautīgi skatījāmies visas mājās pieejamās mākslas grāmatas).
Apjomīgs un nopietns darbs. Valsts nozīmes kopkatalogā rodami vairāki izstāžu katalogi, viens vidēja apjoma reprodukciju izdevums sērijā “Mūsu mākslinieki” (Baušķenieks, Auseklis. Auseklis Baušķenieks : gleznas. Sast. un teksta aut. Zigurds Konstants. Rīga : Liesma, 1990. [119] lpp.), bet tas arī viss. Šī grāmata ir VĒRTĪBA. Iesaku! Patiešām. Pārdomu vērta māksla.
Jaunais, 1982
Ar šo viņš mani ieinteresēja, tāpēc atļāvos noskenēt.
Dubultportrets, 1985
Šis attēls ņemts no interneta. Baušķenieka gleznās daudz simbolisma ne tikai par attiecībām.
14 kvadrātmetri, 1990
Arī šis no interneta. ...
2011. gada 7. jūlijs
Abonēt:
Ziņas (Atom)