Izturēt

baudi šo dienu
kā rupju maizi
kā verga algu
un medus riekšas

***

ja tu zinātu cik reizes vēl jākrīt
vai tu pieceltos?
pasaki pusaugu cilvēkam
ka pavasaris pienāks vēlreiz
un ja tas izdosies
tu būsi masts!
kurš bez burām notvēris vēju

***

tevi nekas vairs neiepriecina
gadalaiku nomaiņa
kūstošs sniegs
plaukstoši ziedi
ūdens mirguļošana granīta maliņās
katras gaismas pusē zelta zivtiņas zvīņa
bērni tā redz
bērni laiž papīra kuģīšus viļņos
un smejoši kolumbi ceļos krīt
saules pulksteņi met ovālas zīmes
mirklis ir stājies kā svētdienas ausma
kad mēs vairs neesam bērni
mēs esam?

***

ja reiz turi roku virs liesmas
izbeidz raudāt

***

vārdi ir izēstas krējumburciņas

***

bet paliekam savvaļas zvēri
pieradināti pielabināti
trīsreiz ēst un iegūt ko vairāk.
uz izkārtnēm šķēpeļu burtiem
un zīmogu spēkā rakstīts:
“dvēsele neko daudz nemaksā
un saņemt atpakaļ lietotu preci nevar”

***

cilvēki = krājkasītes!
tikai sasitot iespējams uzzināt
kas mums iekšā

..

un pavasaris = laiks
kad mazpilsētu liepām
apzāģē zarus

***

protams sapnis ir par princi
(viņš nav cilvēks)

***

kas vainīgs?
vai atrasts nelaimes avots?
avotiņš pieder ikvienam
kad laimīgi esi piedzimis

tad varbūt kāds no mums vēl nav sadzijis?

***

kā lai noturas līdzsvarā
uz šīs pasaules
kura griežas

***

es dzīvoju caurvējā
gaiteņa galā spuldze
elektrību atslēgs rīt

***

bomzis raud tīri kā spirtu
grādos mēra vientulību

***

– mīlestībai nav tavas sejas

***

– tu esi sāja
kā vajag
kā vobla pie alus

***

.. cik tādu dienu kā šo vēl vajag
lai sadiltu tava dzīve

***

un viņa tik plēsīgi cenšas
noturēties jaunības konvulsijās
it kā
būtu līdz šim kādam izdevies piedzimt un nenoskumt

***

nav jau vairs daudz nekas
no manis palicis pāri
zem lapotnēm nosargāta
ēnu ieleja
ko katrs aiz sevis
koks vasarā nes.
un sāpju stumbeņi
no pelēkās asfalta zemes
stīgst balti gaismā.
– nekas tāpat jau zināms –
liepas spītīgi ziedēs
lai cauri vasarai
izturēt logiem vaļā
pat tad ja kavēsies zibens
kādā no pagalma bērziem.

***

.. turēties briestošā sārtumā, smieklīgi sīkā kātiņā, kam pietrūkst vien pēdējais,
liktenīgs piliens, pirms aizlidot...
... lejā

***

atkal rīt tu apņemies sākt dzīvi no jauna
un tikai šo pēdējoreiz atvērties kā dzīvnieks
kā pārplēsta austere
vēlreiz ļauties atmiņu aizskalojošam plūdumam
būt siltai un saldai sulai
tecēt uz pirkstiem, uz lieliem, un tālāk
bet brīnums, ka viņam nav bail

***

tu taču zini aizliegtās zonas
Pētera un Jūdasa nodevību
bet nezini –
kāds spēks liek riņķot asinīm dzīslās
sarkt, pulsēt
krānā pil ūdens, tu elpo
sirds sit, pulkstenis
soļu un ievainojumu ritms
kāds spēks tevi vēl notur uz zemes!

***

pat tad ja dubļu pančkā gulēšu
un zemi ēdīšu
es piecelšos
lai atgrieztos un atgriezīšos

...
vēl simtkārt tā

/No Andras Manfeldes dzejoļu krājuma “Tranšejas dievi rok”/