Lauskas

_ _ _ _ _

.. izrunāt. kritušas. zvaigznes.

_ _ _ _ _

no klusēšanas? paviršas vai maigas tuvošanās? saskatīšanās, saskaršanās?
mēs sākāmies vēl pirms roka bija uz gurniem, vēl pirms elpa uz pleca, vēl pirms bailēm, ka otrais, tas
citādais sekos, un vēl nežēlīgākām bailēm, ka nenāks

_ _ _ _ _

sadevušies rokās un klusēdami
(šis ceļš ved paralēli jūrai un nezin vai vispār beidzas)
viņi iet un novēršas
redzot kā divi sēž uz betona un aizgūtnēm skūpstās

_ _ _ _ _

.. visas sievietes ir saldūdens
mūžam ceļā uz jūru

_ _ _ _ _

burvju vārdi ir tie kurus izteic uz ādas

_ _ _ _ _

un pumpurs pārplēsa iekšas
asinīs un pazemojumā
neglītā kailumā un kaunā
ikviens no mums sācies
Viens sīks ar putnēna dvēseli
ar pumpura bezkaunīgo maigumu
ar cerību neizmērojamu
nenoturamu plaukstā
nepaturamu

_ _ _ _ _

šeit sievietes ir kā apturētas upes
gadiem ilgi aizturētās elsas kļūst par neiedomājamu spēku
ar kuru izvilkt līdz rītam

_ _ _ _ _

resna un melna
viņa stāvēja paslēpusies aiz ābeles stumbra

no rīta skatoties spogulī
redzēja divu eņģeļu kauju
tur riebums ar cerību cīkstējās
kā jau vienmēr
uzvar melnie

..

būt viscaur neglītai melnai
un cerēt ka varbūt
šīs vertikālās ogļmatu un plandošās auduma līnijas
padarīs slaidāku biedēkli gotiskās ailēs
un vilties
redzēt sevi autobusa atspulgā
no kura neviens neizkāpj

_ _ _ _ _

derīguma termiņš ir beidzies manai mīlestībai
piecelties un aiziet
vienkārši aiziet
bet mēs negausīgi sēžam pie galda un dalām tālāk

pazemojumu

_ _ _ _ _

vien slāpju ilgums nosaka tavu skūpstu intensitāti

_ _ _ _ _

.. es skumstu aiz pieraduma

_ _ _ _ _

reiz viņš tevi nosauca par naktstaureni
un tu uztetovēji nedaudz virs potītes
ar sarkanu un zaļu
melnām līnijām lidojošu
ar katru gadu tas sarecē
aizvien tumšāks un biezāks
un taureņa kontūras sāk atgādināt ķēdes
taureņa zaļais tādu, ar ko pārlej brūces
un sārtais kā pušums
nē, nav vairs cerību, tāds jau vairs neaizlidos

_ _ _ _ _

izsapņotais par mīlestību pārtapis sapnī par laimi
krāsainu solījumu katalogā
ik rītu tu to atrodi pastkastītē
tāds salds mierinājums
mājsaimnieču veiksme atgādina krievu ruleti
viens pilns izmisums starp tūkstošiem nebeidzamu izdevumu
un tu nezini kad tas trāpīs

_ _ _ _ _

bet, Kungs, kuram mūžīgi 33?
vai ko zina par plēsīgām alkām?
kas saritinājušās sievietes augumā pamazām saēd tās miesu?

..

vai mans Kungs, kam 33, tiešām to zina?
smagnējumu, nogurumu, salīkšanu, sarepēšanu, smakošanu
šo lēno kušanu trūdos
un atmiņu par māllēpenēm un cīruļa dziesmu, kas vēl joprojām trīs iekšā?
kas nebeidzas
šo disonansi ..
vai Žēlīgais zina?
tad arī šim plukušajam taurenim atver vārtus tai brīdī, kad viņa smaržo rūgti ..

/No Andras Manfeldes dzejoļu krājuma “Betona svētnīcas”/