Žans Fransuā Liotārs. Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām. Rīga : Laikmetīgās mākslas centrs, 2008. (Jean-François Lyotard. La Condition postmoderne. Rapport sur le savoir).
Pusi nesapratu, bet dažas atziņas ir ko vērts.
(..) tehnoloģisko pārmaiņu ietekmei uz zināšanām jābūt ievērojamai.
(..) standartizējot ierīces, padarot tās mazākas un pieejamākas tirgum, jau šodien mainās veids, kā zinības tiek iegūtas, klasificētas, padarītas pieejamas un izmantotas. Var pamatoti uzskatīt, ka informācijas apstrādes aparātu skaita vairošanās ietekmē un vēl ietekmēs zinību apriti tikpat stipri, kā to ietekmēja vispirms cilvēku pārvietošanās līdzekļu (transporta) attīstība un pēc tam skaņu un attēlu pārraides līdzekļu (masu saziņas līdzekļu) attīstība.
Senais princips, ka zināšanu ieguve ir nesaraujami saistīta ar gara vai pat visas personas izglītību, grimst aizmirstībā un turpinās grimt vēl dziļāk. Zinību piegādātāju un lietotāju attiecības ar zinībām sāk līdzināties un līdzināsies vēl vairāk preču ražotāju un patērētāju attiecībām ar precēm, tas ir – attiecībām ar vērtību. Zināšanas tiek un tiks ražotas pārdošanai, un tās tiks patērētas, lai padarītu tās par vērtību atkal citā ražošanā – abos gadījumos mērķis ir apmaiņa. Tās vairs nav mērķis pašām sev (..).
Uz zināšanām kā uz ražošanas spēkiem nepieciešamu informācijas preci globālajā sacensībā par varu jau tiek un tiks likta augsta – varbūt visaugstākā – likme. Tāpat kā nacionālās valstis sacentās par kontroli pār teritorijām, pēc tam – par kontroli pār jēlmateriālu un lētu darbaspēku, nav neiedomājami, ka nākotnē tās sacentīsies par kontroli pār informāciju.
Leģitimācija ir process, kura rezultātā likumdevējs kļūst tiesīgs pasludināt šo likumu par normu. Vai arī zinātnisks izteikums – tas pakļauts noteikumiem: izteikumam jāatbilst noteiktam nosacījumu kopumam, lai to atzītu par zinātnisku. Te leģitimācija ir process, kura rezultātā zinātnes diskursa “likumdevējs” kļūst tiesīgs prasīt kādu nosacījumu izpildi, lai izteikums būtu daļa no šī diskursa un varētu tikt ņemts vērā zinātniskajā darbībā.
Zināšanas un vara ir viena jautājuma divas puses: kurš izlemj, kas ir zināšanas, un kurš zina, ko vajag nolemt?
(..) tradicionālās zināšanas pārsvarā ir izteiktas naratīva formā. (..) Stāstījums dažādā ziņā ir šādu zināšanu forma par excellence.
(..) paralēls zinātnes un nezinātnisko (naratīvo) zināšanu salīdzinājums liek saprast vai vismaz sajust, ka pirmās no tām nav vairāk nepieciešamas kā otrās un arī ne mazāk. Vienas un otras veido izteikumu kopas, izteikumi ir “gājieni”, ko spēlētāji izdara saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem, noteikumi katrām zināšanām ir īpaši un “gājieni”, kas katrā no tām tiek atzīti par labiem, nevar būt vieni un tie paši, izņemot sagadīšanās dēļ.
(..) nevar spriest ne par naratīva eksistenci, ne par vērtību, izejot no zinātniskā, ne arī otrādi – relevantie kritēriji abos gadījumos nav vieni un tie paši.
Raudāt par “jēgas zudumu” postmodernitātē nozīmē nožēlot, ka zināšanas vairs nav galvenokārt naratīvas.
(..) naratīvās zināšanas nepiešķir īpašu vērību jautājumam par savu leģitimāciju, tās pašas ar pasniegšanas pragmatikas palīdzību piešķir sev pilnvaras, neizmantojot argumentāciju un pierādījumu sagādāšanu.
(..) argumentācijas vienīgais nolūks ir panākt konsensu.
(..) jautājums par pierādījumu ir problemātisks, tā kā jāpierāda arī pierādījums. Var vismaz publicēt pierādījuma instrumentus, lai citi zinātnieki varētu pārliecināties par rezultātu, atkārtojot procesu, kas līdz tam novedis. Tātad sagādāt pierādījumu nozīmē konstatēt faktu. Bet ko nozīmē konstatēt? Piereģistrēt faktu ar acīm, ausīm, kādu maņu orgānu? Maņas maldina un to darbība un izšķirtspēja ir ierobežota.
(..) mūsdienu līdzekļu devēju diskursā vienīgā vērtīgā likme ir jauda. Zinātniekus, tehniķus un aparātus nepērk tādēļ, lai izzinātu patiesību, bet gan, lai vairotu jaudu.
Jautājums tātad ir, vai ir iespējama leģitimācija, kuras tiesiskumu pamatotu vienīgi paraloģija. Jānošķir īsti paraloģisko no inovācijas – paraloģiju prasa vai vismaz lieto sistēma efektivitātes uzlabošanai, inovācija ir zināšanu pragmatikā izdarīts gājiens, kura nozīmi bieži tūlīt nesaprot. Realitātē bieži viena no šīm parādībām kļūst par otru, bet tā nav nepieciešamība un nebūt ne obligāti traucē hipotēzei.
Konsenss ir horizonts, tas nekad netiek sasniegts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru