Publicēju pirminformāciju par bibliogrāfi Līviju Vītoliņu, kurai šogad aprit simtā mūža gadskārta.
Pirmo reizi par viņu uzzināju no prof. Viestura Zandera referāta LU 69. konferences Bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes sekcijā 2011. gada 10. februārī Sociālo zinātņu fakultātē.
Biogrāfisko datu par Vītoliņas kundzi nav daudz un tie paši vairāk nekā pieticīgi, vismaz pagaidām. Zināms, ka viņa nākusi no Kurzemes un no 1956. gada strādājusi Gēteborgas Universitātes bibliotēkā. Aktīvi mēģinājusi apzināt latviešu grāmatu krājumus ārpus Latvijas.
Valsts pētniecības programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros top datubāze “Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam” (perspektīvā par visu 20. gadsimtu). Iecerēts šajā datubāzē ievietot pilnīgu informāciju arī par šo izcilo bibliotēku jomas darbinieci. Datubāze pieejama minētās valsts pētniecības programmas tīmekļa vietnē: http://www.nacionalaidentitate.lv (http://lgdb.lnb.lv).
Esmu iecerējusi par šo ievērojamo un darbīgo sievieti uzrakstīt rakstu žurnālam “Bibliotēku Pasaule”. Kamēr tas nav izdarīts, piedāvāju dažus interesantus materiālus. Melnrakstu un piezīmes uz lapas malām, tā teikt.
Līvija Vītoliņa un Helsinku “Lettonica”
Līvijas Vītoliņas lielākais mūža veikums ir Helsinku Universitātes bibliotēkas latviešu literatūras krājuma “Lettonica” apkopojoša bibliogrāfija. Par to viņa saņēmusi PBLA Kultūras fonda K. Barona prēmiju humanitāro un sociālo zinātņu nozarē.
Bibliogrāfija “Latviešu literatūras krājums (1820–1917)” sastāv no 4 sējumiem un iznāk laika posmā no 1978. līdz 1981. gadam. Šeit būs pilnīgs izdevuma bibliogrāfiskais apraksts: Vītoliņa, Līvija. Latvialaisen kokoelman (1820–1917) luettelo = Katalog över den lettiska samlingen (1820–1917) = Latviešu literatūras krājums (1820–1917) = Catalogue of the Lettonian collection (1820–1917) / Līvija Vītoliņš. Helsinki : Helsingin yliopiston kirjasto, 1978–1981. 4 sēj. (Helsingin yliopiston kirjaston monistesarja, 11, 1–4).
2010. gada 25. februārī Latvijas vēstniekam Somijā Jurim Bonem tika iesniegts digitalizēts “Latviešu literatūras krājuma (1820–1917)” katalogs.
Krājums “Lettonica” ir lielākā ārpus Latvijas esošā Latvijā izdotu grāmatu kolekcija. Tā atrodas Somijas Nacionālajā bibliotēkā (bijusī Aleksandra, vēlāk Helsinku Universitātes bibliotēka). Krājums veidojies 19. un 20. gadsimtā uz obligātā eksemplāra bāzes, saskaņā ar 1828. gadā Krievijā izdoto cenzūras likumu, kura 52. paragrāfs noteica, ka viens no krievu cenzūrai nododamiem eksemplāriem nosūtāms Aleksandra bibliotēkai Helsinkos. “Lettonica” satur aptuveni 10 000 vienību, to skaitā apmēram 7250 grāmatu, 220 gadagājumu laikrakstu, 270 gadagājumu žurnālu un tūkstošiem dažādu brošūru un citu sīkizdevumu.
Krājuma katalogu 20. gadsimta 70. gados sastādīja Gēteborgā (Zviedrija) dzīvojošā un strādājošā latviešu bibliotekāre Līvija Vītoliņa, bet digitalizāciju 2010. gadā finansiāli atbalstīja Somijā dzīvojošais uzņēmējs Gaius Jillenbēgels (Gaius Gyllenbögel), kura vectēvs ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Tāpat šo projektu atbalstījušas Latvijas un Somijas nacionālās bibliotēkas, kā arī Latvijas vēstniecība Somijā. (Latvijas Republikas vēstniecība Helsinkos. Pieejams: http://www.mfa.gov.lv/lv/helsinki/jaunumi/zinas/2010/2010-02-25-01/)
Ieskenētais “Lettonica” katalogs tika nodots Latvijas Nacionālai bibliotēkai. Tā kā tas atspoguļo latviešu literatūras krājumu par laika periodu no 1820. līdz 1917. gadam, apmēram 10 % no tā informācijas ir unikāla, jo vēl nav ietverta Latvijas Nacionālās bibliogrāfijas Monogrāfiju un turpinājumizdevumu datubāzē. Līdz brīdim, kad tas būs noticis, tiek dota iespēja šo katalogu šķirstīt. Katalogs pieejams: Latviešu literatūras krājums. 1. daļa (http://www.lnb.lv/lv/digitala-biblioteka/luettelo_1.pdf), Latviešu literatūras krājums. 2. daļa (http://www.lnb.lv/lv/digitala-biblioteka/luettelo_2.pdf), Latviešu literatūras krājums. 3. daļa (http://www.lnb.lv/lv/digitala-biblioteka/luettelo_3.pdf). (Latvijas Nacionālā bibliotēka. Pieejams: http://www.lnb.lv/lv/digitala-biblioteka/gramatas)
Tālāk piedāvāju Rolfa Ekmaņa rakstu par šo bibliogrāfisko rādītāju. Jāsaka, visnotaļ interesanti palasīt, sevišķi atsevišķu iekļauto darbu smieklīgos nosaukumus.
Paveikts krietns darbs
Vītoliņa, Līvija. Latvialaisen kokoelman (1820–1917) luettelo = Katalog över den lettiska samlingen (1820–1917) = Latviešu literatūras krājums (1820–1917) = Catalogue of the Lettonian collection (1820–1917) / Līvija Vītoliņš. Helsinki : Helsingin yliopiston kirjasto, 1978–1981. 4 sēj. (Helsingin yliopiston kirjaston monistesarja, 11, 1–4).
1828. gadā Krievijā izdeva cenzūras likumu, kura 52. paragrāfs noteica, ka viens no krievu cenzūrai nododamiem eksemplāriem jānosūta Aleksandra (vēlāk Helsinku Universitātes) bibliotēkai. Tādā veidā radies plašākais latviešu grāmatu un periodikas krājums ārpus Latvijas. Krājums “Lettonica” satur aptuveni 10 000 vienību, to skaitā ~ 7250 grāmatu, 220 gadagājumu laikrakstu, 270 gadagājumu žurnālu un tūkstošiem brošūru un gadījuma rakstura izdevumu, kas vairumā gadījumu kvalificētu bibliotekāru un līdzekļu trūkuma dēļ nav kataloģizēti. Latviešu rakstniecības pētnieku un citu interesentu darbu ļoti atvieglinās Gēteborgā (Zviedrijā) mītošās bibliotekāres Līvijas Vītoliņas izstrādātais un Helsinku Universitātes bibliotēkai nodotais “Lettonica” katalogs, kas aptver visas nozares un tiek publicēts bibliotēkas stencilēto izdevumu sērijā – tieši tā, kā sastādītāja to 1967. gadā sagatavojusi. Lielformāta I sējumā ietilpināti tikai tie publicējumi, kurus lielākā vai mazākā mērā var pieskaitīt daiļliteratūrai – kopā 2302 vienības (7 vienības ārpus numerācijas iestarpinātas pēc 160. lp.). Priekšvārdos, kas ievietoti somu, zviedru, latviešu un angļu valodā, Helsinku Universitātes bibliotēkas virsbibliotekārs Esko Hekli (Häkli) izsaka sastādītājai pateicību par lielo un nozīmīgo veikumu. Arī L. Vītoliņas ievads iespiests minētajās četrās valodās.
Kaut arī pēc cenzūras likuma 52. paragrāfa katra publicējuma viens eksemplārs, sākot ar 1828. gadu, nododams bibliotēkai, krājums ne tuvu nav pilnīgs. Visvairāk publicējumu uzglabājušies no 19. gadsimta pēdējām 4 dekādēm un 20. gadsimta pirmajiem 10 gadiem. Lai gan, kā apgalvots ievadā, periodika I sējumā nav uzņemta, vairāki periodiskie rakstu krājumi tur atrodami, piem., Teodora Zeiferta rediģētā “Jauna Rascha” piecos sējumos (1898–1901), “Latweeschu isglihtibas beedribas gadagrahmata” piecos sējumos (1909–1913), “Wahrpas” divos sējumos (1894–1895), “popularu sinisku rakstu, dseju un stahstu krahjums” “Tautas Druwa” (1904), J. Pāvila sastādītā “literariska krājuma” “Swirgsdes” pirmais sējums. Bibliogrāfija, protams, rakstīta oriģinālrakstībā, t. i., vecajā ortogrāfijā. Autoru atklāšana mūsdienu rakstībā būtu atvieglojusi viņu atrašanu rādītājā. Tagad Eduards Cālītis jāmeklē zem “Zahlitis”, Jēkabs Zvaigznīte zem “Swaigsnite”, Ernests Dinsbergs zem “Dünsberg”, Kārlis Jēkabsons zem “Jakobsons”, Edvards Treimanis jeb Zvārguļu Edvards zem “Treuman” vai “Swahrgulis” utt. Grāmatu formāts nav uzrādīts, izņemot foliantus. Nevar gluži pievienoties L. Vītoliņas ievadā uzdotajam apgādu neminēšanas iemeslam: “.. neviena no tā laika izdevniecībām sen vairs nepastāv”, tādēļ grāmatu apgādi uzdoti “tikai nepieciešamības gadījumos, event. pārpratumu novēršanai u. tml.” Par bibliogrāfiskās informācijas pareizību L. Vītoliņa pārliecinājusies vairākās citās rokasgrāmatās: piecsējumu “Allgemeines Schriftsteller - und Gelehrten - Lexikon der Provinzen Livland, Esthland und Kurland” (Mitau 1827–1861, sast. Johan Friedrich von Recke, Karl Eduard Napiersky), “Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands” (2. izd. Riga 1910, sast. Theodor Kallymer), Jāņa Misiņa “Latviešu rakstniecības rādītājā” (Rīgā 1924–1937), Alberta Prandes “Latvju rakstniecība portrejās” (Rīgā 1926), bibliogrāfijā “Latviešu periodika, 1768–1919” (Rīgā 1966), Britu muzeja vispārējā kataloga 263 sējumos (1959–1966), kā arī bibliogrāfijas sastādītājas pašas nepublicētajā manuskriptā “Baltiešu pseidonīmi”. Par daudzu pseidonīmu un signatūru atklāšanu, kas prasījusi divus gadus laika, “jo neskaitāmos gadījumos tulkotāji uzdevušies par autoriem vai darbi līdz nepazīšanai pārgrozīti un lokalizēti”, L. Vītoliņai pienākas īpaša atzinība. Literatūras rādītājs ir ne tikai palīgavots visiem tiem, kam nepieciešams pievērsties konkrētajiem avotiem, tas spēj izraisīt interesi arī kā saistoša lasāmviela, kur atspoguļojas mūsu literatūras nepilns gadsimts un vēl vairāk, ja ieskaita pārpublicējumus, piem., Apgaismības kustības izcilākā pārstāvja Vecā Stendera “Ziņģu lustes” (1849, 1884) un viņa rakstus divos sējumos, kurus simtgades jubilejai sakopojis K. Kundziņš Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas uzdevumā. Tad vēl “Neredzīgā Indriķa dziesmas”, kuru otrs laidiens iznāk Jelgavā 1862. gadā.
Vecā rakstība un izteiksmes veids rādītājam piedod sevišķu šarmu, piem., 1850. gadā klajā laistais “Daschadu wezzu un jaunu rakstu krahjums, kur warr atrast siņģes, pasakkas, mihklas, mahzibas, dseesmiņas un stahstus, kas no wahzu wallodas pahrtulkotas woi jaunas isdohmatas un sarakstitas zaur Lundberg, Latweeschu wallodas mihļotaju un beedri”. Bez mācītāja un literāta Jēkaba F. Lundberga pārejas posmu uz mūsu nacionālo rakstniecību 19. gadsimta vidū vēl pārstāv Kārlis Hūgenbergs ar dzejojumu “Leelajs Kristaps” (1850), Jānis Ruģēns (Ruggens) un izteiktie “veclatvieši” Ansis Līventāls (Lieventhal), Ansis Leitāns, Frīdrihs Mālberģis un vācu tautības mācītājs Gustavs Braže (Brasche). Raženais un dedzīgais izglītības propagandētājs starp latviešu zemniekiem Ernests Dinsberģis pārstāvēts ar vairāk nekā 20 oriģināldarbiem – no rīmēm un lustīgām ziņģēm līdz divdaļīgajam romānam “Wihreeschu kreetnums un seeweeschu untums” (1901–1902). Par viņa ziņģes “Bahrinsch Antonius” lielo popularitāti liecina tās veseli seši laidieni starp 1869. un 1881. gadu. No Dinsberģa daudzajiem cittautu klasiskās literatūras tulkojumiem Helsinku Universitātes bibliotēkā atrodami Miltona “Pazaudētā paradīze” divās grāmatās (1893, 1899), V. Zukovska “Divpadsmit gulošas jumpravas” (1868), Homēra “Odiseja” (1890, 1894, 1903), kā arī Bīčeres-Stovas (Harriet Elizabeth Beecher-Stowe) “Onkoļa Toma būda” (1863). Tās pilns nosaukums: “Onkel Tohma buhda jeb Nehģeru dsihwe Amerikas wehrgu-walstis, ko ihsi saņehmis, sawai tautai par pasaules atsihschanu latwiski pahrzehlis E. Dünsberg”. Jaunlatviešu kustību pārstāv Jēkabs Zvaigznīte (Sterns), pirmā pazīstamā latviešu rakstniece Medinsku Marija un pats spilgtākais – Juris Alunāns, ar kura “Dziesmiņām” (1856) sākas latviešu jaunlaiku literatūra. Helsinkos ir šo atdzejojumu un oriģināldarbu kopojuma 1867. gada laidiens. Tur atrodami arī 60. un 70. gadu tautas nacionālās atmodas laikmeta nozīmīgi darbi – Ausekļa “Dseijas” (1873), Pumpura dziesmas “Tehwijā un sweschumā” (1889), Brāļu Kaudzīšu “Mehrneeku laiki” (1879), Māteru Jura “Sadsihwes wiļņi” (1879), kā arī veselas 16 Ādolfa Alunāna lugas un vairāki “jautru dzejolīšu” kopojumi. Atsevišķi minami kristīgā nacionālista Jura Neikena darbi. Bagātīgs ir grāmatu klāsts no atmodas laikmeta izskaņas posma 80. gados – prozisti (Apsīšu Jēkabs, Doku Atis, Pērsietis, Jānis Purapuķe), bet visvairāk dzejnieki (no Eduarda Zeibota, Frīdenberģu Jāņa, Sudrabu Edža un Lapu Mārtiņa līdz Vensku Edvartam, Teodoram Zeifertam, Pēterim Blauam, Straumes Jānim un “Tik pie Gaujas” autoram Rieteklim, kam vēl pievienojas Matīss Siliņš ar dzejoļu krājumiem “Schis un tas” (Maskavā 1887), “Wehl kas” (Jelgavā 1887) un “Jauns kas” (Rīgā 1888). Sociālā protesta iezvanītājus dzejniekus pārstāv Eduarda Veidenbauma pirmais, stipri nepilnīgais un krievu cenzūras izkropļotais kopojums “Dzejas” (1896) un Edvarda Treimaņa (Zvārguļu Edvards) “Sahpēs un smaidos” (1896) u. c. No bibliotēkā atrodamajiem jaunstrāvniekiem minami Ērmanis Pīpiņš-Vizulis un Jukums Palevičs, un ar daudz jo daudziem pirmizdevumiem pārstāvēti, protams, Aspazija un Rainis. Tad vēl jaunstrāvniekiem tuvais Zeltmatis un pseidotautiskais romantiķis Stepermaņu Krustiņš. Un pēdīgi šī gadsimta sākums jeb “laikmeta polifonija” (Andrejs Johansons) ar daudzām pazīstamām balsīm: Augusts Deglavs, Jēkabs Janševskis, Zeiboltu Jēkabs, Augusts Saulietis, Rūdolfs Blaumanis, Andrievs Niedra, Jānis Poruks, Vilis Plūdonis, Anna Brigadere, Ezerietis, Valdis, Pāvils Rozītis, Andrejs Upīts. Arī mazāk pazīstamām: Teodors Lejas-Krūmiņš, Reinis Dievkociņš, Diženajo Bernhards, Tirzmaliete un Birznieku Latiņa. Tad vēl tā dēvētie dekadenti (Viktors Eglītis, Fallijs, Haralds Eldgasts, Eduards Mēklers, Valdemārs Dambergs, Atis Ķeniņš, Jānis Kleinberģis) un astoņi dzelminieku deklarācijas “Mūsu mākslas motīvi” (1906) parakstītāji (no deviņiem): Jānis Akurāters, Kārlis Skalbe, Kārlis Štrāls, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Jānis Jaunsudrabiņš, E. Cālītis, A. Baltpurviņš. Vienīgās dzelminieces – Zemgaliešu Birutas – stāstiņi un vārsmojumi netiek iespiesti atsevišķos krājumos. Vēl minams ar dzelminiekiem tuvu saistītais Antons Austriņš. Interesi izraisa arī vairāku vēlāk par revolucionāriem kļuvušu un Padomju Savienībā valstiskajās tīrīšanās nomaitātu literātu agrīnie darbi – Roberta Eidemaņa pirmais dzejoļu krājums “Straumē” (Valkā 1910), Veiņa (Pētera Vintiņa) “Fabrikā” (1913) un Linarda Laicena pirmā dzejoļu grāmata “Kwehle” (Valmierā 1907).
Pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā sāk parādīties daudzi nozīmīgi klasiskās literatūras, kā arī tā laika labāko rakstnieku darbu latviskojumi – no Šekspīra, Dikensa, Valtera Skota, Gētes, Šillera un Heines līdz Puškinam, Ļermontovam, Gogolim, Tolstojam, Dostojevskim un Čehovam, no Lesinga, Hamsuna, Bjernsona, Senkeviča un Oršeškovas līdz Māterlinkam, Andrejevam, Gorkijam, Eptonam Sinklēram, Zūdermanim un D’Annunzio. Vērtīgus tulkojumus un arī oriģināldarbus plaši izplata Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, tad vēl Dramatiskā bibliotēka, Dzirciemnieku izdevniecība, Universālā bibliotēka (Pēterburgā) u. c. Bet visvairāk ir sentimentālu dēku stāstu un romānu tulkojumi, pirmām kārtām no vācu valodas, arī no krievu – tādi kā Fridriha Gersteķera (Gerstäcker) “Tohms un Anna jeb Breesmiga kauschanahs” (1868), “Ahrprahtigais students un skaistā Mihliņa” (1874), “Mihlestibas atreebschana pehz nahwes jeb Trihs naktis pee mihļakās sahrka” (1896). Helsinkos atrodami arī veseli 75 gadsimta pēdējā ceturksnī tautā iecienītie Franča Hofmaņa didaktiskie ražojumi jeb “jauki un derrigi stahsti”: “Dohds dohdamam atdohdahs jeb Labb’ darischana nes augļus” (1875), “Iswoschtschiks jeb Dimanta adata” (1883), “No kurpneeka par generali jeb Zaur zihņu pee mehrķa” (1883). Ne mazāk populārs bijis Kristaps fon Šmits (Schmid) ar tādiem gabaliem kā “Preeschu-kalna Rose” (1886), “Grafeene Genowewa” (1891), “Kara leelskungs Eistakius” (1900) u. c. Daudzus izdevumus pieredzējuši jau vērtīgākie “Till Puhzesspeeģelis un wiņņa johzigi trakka dsihwe un mohdiga aprakschana. Ar dauds bildehm. Pahrzelts is wezzahm wahzy tautas-grahmatahm no D. Landmann” (Jelgavā 1869), “Barona Münchhausena brihnischķigi un johzigi trahpijumi, ko tas peedsihwoja reisodams pa uhdeni, semmi un gaisu. Wahziski stahstiti no wiņņa pascha muttes, bet latwiski gaismā laisti no Fr. Mekon. Puschķoti ar 16 bildehm” (Jelgavā 1870), un, protams, “Dakteris Fausts un wiņņa buriga jeb wellaskunstiga dsihwe un breesmigs gals” (Trescha druka Jelgawā 1879). Daudzi darbi veltīti dažādiem kariem un vēsturiskām personībām, piem., “Ķeisara Petera Leelā slawenais sobgals Balakirewslihds ar ihsahm siņahm par Petera Leelā raksturi, eeraschahm un dsihwi”, kas iznāk vairākos izdevumos 80. gados.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pašā sākumā “ļoti jauku romantisku stāstu” žanrā roku izmēģina arī vairāki mūsu pašu autori, piem., Zemzarītis (Semsarītis) romānā “Mantu, asinis, dsihwibu us Tehwijas altara! Kreewijas warone Wera Dragozenow” (1904), Brīvnieku (Brihwneeks) Marija stāstā “Helena jeb Mihlestibas satikschanas pehz nahwes” (1898), Ernests Mežsargs romānā “is latweeschu dsihwes” “Dsihwes zihninsch” (1895) un Abavietis (Abaweetis) stāstā “Skaistā Luzijas mihlestiba un zeeschanas jeb Sareschģita radneeziba ar diweem patehweem un tikai weenu mahti” (1903). Līdzīgi temati apcerēti “peršās” jeb “rīmēs”, piem., “Marija Karleton nosaukta Franzijas prinzese, Seschu wihru seewa un leela laupitaju bara wadone. Noteesata Londonā. Apdseedahta wehl klaht ar skaistu rihmi” (1875). Protams, ziņģu vairums mīlestībai jeb “jaunibai par eewehroschanu saskandināts”, piem., Birgera (Gottfried A. Bürger) “aisgrahboscha un jauka mihlestibas gaudu siņģe” “Kārlis un Anniņa”, kas starp 1868. un 1881. gadu iznāk veselās piecās “drukās”, kāda anonīma ziņģētāja “Arturs un Ermine jeb Ihstas mihlestibas wara” (vairāki laidieni gadsimta beigās), Teodora Silgauša (Silgausch) “Puķķu-walloda jeb Perschas no katras puķķes. Tahdeem, kas mihlejas un draudsejahs, par islusteschanos” (1868) un A. Mežmalieša (Meschmaleetis) “tautas jaunībai” dāvinātais “Seedoņa kronis. Daschadi jauki dsejolischi, albuma puķites, eewehrojamas domas par mihlestibu, pilniga puķu waloda, puķu pulkstens un krahsu isskaidroschana. Laimes wehlejumi saderinateem, kā ari bruhtes pahrim kahsu dienā” (Jaunjelgavā 1895).
Īpašu populāritāti ieguva Lapas Mārtiņš (Lappas Mahrtinsch) – gan ar ziņģēm (piem., “Trihs jaunas siņģes”, kas dziedamas meldijā “Pee straujas upes sehdeja”, 1868), gan arī prozas darbiem (piem., “Smiltneeka Peters jeb Kā wiņam ar prezeschanos gahjis”). Veselās sešās drukās iznāk viņa “stahsts is Widsemes senlaikeem” “Par welti mihlets” (1872–1901). Kamēr Lapas Mārtiņu vismaz garāmejot piemin literatūras vēsturēs, daudzi savā laikā pazīstami mīlestības nopūtu un ziedoņa vēsmiņu dzejnieki aizgājuši nebūtībā līdz ar savām dzejoļu grāmatiņām: Andrejs Reitmanis, Andrejs Riekstiņš, Puriņu Klāvs, Kārlis Zilinskis, Artūrs Priedītis, Jānis Bitte, J. Dannenbergs u. c.
70. un 80. gados tautā ļoti iemīļotas bija no vācu valodas pārceltas “johku spehles” un “sadsihwes bildes ar dseedaschanu”, piem., “Ohds un kohds” (1872), “Trihs tehwi weena reisē” (1872), “Lustigais nerris us tirgus platscha” (1874), “Skroderis Rosite jeb Skahdigs nahburgs” (1879), “Zilweku preze jeb 720-kahrtiga slepkawiba” (1885), “Ak, schee whreeschi” (1886) u. c. Tikpat iecienīti bijuši mūsu pašu Kārļa Mačernieka (Matscherneeks) darbi, tādi kā “behdu luga” “Aisleegtas mihlestibas augļi” (1881).
Daudzu rakstu autori vērsās pret dzeršanas netikumu. 1867. gadā Rīgā laiž klajā Ernesta Dinsberģa 71 lp. biezu grāmatiņu “Piķķis un Stintis jeb Speeģelis dsehrajeem, ko wezais Pehteris Gohdis teem prieekschā turrejis Bubuļakrohgā”. Tajā pašā gadā Jelgavā iznāk “Peezi stahstiņi, sarakstiti Latweeschu tautai par preekschsihmi un derrigu mahzibu wezzeem un jauniem no K. A.”. Tad vēl kāda anonīma rakstītāja “Kā seewas mihlestība wihru no dserschanas atradinajuse” (Rīgā 1874), “Breesmigs gals zaur dserschanu. Pateesigs notikums Kurseme, kas rahda, kahdu breesmigu postu dserschanas sehrga padarijuse” (Rīgā 1880), kas “apdseedats ar rihmi”. Interesi var saistīt arī “Wislehtakee skrejoschee sahtibas beedribu raksti”, piem., “Teodors Gailis, Ķesu Pehtersons un wezais Mahrtinsch, Rigas leelakee schupas” (Helsinkos pieejams tā otrs laidiens, 1894). Turpat titullapā autors iesaka: “Katrs lai lasa scho grahmatiņu, kura rahda, zik breesmigi dsiļi zilweki war krist, kad nododas dserschanai un netikumigai dsihwei”.
Krietna daļa no 19. gadsimta publicējumiem pieder pie kategorijas “siņņas un stahsti par Deewa walstihbas leetahm” ar tādiem nosaukumiem kā “Kā Indriķis no Ohsolkalna pee Deewa atsihschanas nahze” (1834), “Pasudis un atkal atrasts. Stahsts par sesto bausli” (1848), “Jehkabs, tas deewbihjigs krohplihts” (1849), “Rutte, ta masa Deewa kalpone” (1862), “Deewa kalpone wezā Romā” (1890), “Martas pirmais eeskats debesis” (1890), “Septiņi selta lukturi” un “Kristus draudse kapenēs” (1891) u. c.
Jānis Andrups (Londonas Avīzē 12.05.1978.) nožēlo, ka Latvijas neatkarības gados nav bijusi neviena iestāde, kas parūpētos, lai mūsu grāmatu (jaunizdevumu) pilnīgs krājums nonāktu kādā ārzemju bibliotēkā. “Tas būtu bijis Valsts bibliotēkas uzdevums un lielā mērā palīdzētu latviešu jautājumu pētītājiem.” Še gribas piemetināt, ka ļoti maz tiek darīts arī mūsdienās. Pirms nedaudziem gadiem vairāki Helsinku Universitātes bibliotēkas darbinieki šo rindiņu rakstītājam izteica zināmu neizpratni, kādēļ trimdas grāmatu apgādi un periodisko publicējumu redakcijas neparūpējas, lai pa eksemplāram no visiem publicējumiem nonāktu kolekcijā “Lettonica”. Tagad tur atrodami pavisam nedaudzi trimdas izdevumi. Tikpat maz tur arī padomju varas laikā latviešu valodā klajā laisto grāmatu un periodikas. Zaudēto daļēji varētu atgūt, ja apgādi vai organizācijas nosūtītu mūsu publicējumus uz: Helsingin yliopiston kirjasto, Helsingfors universitetsbibliotek, Collection Lettonica, Helsinki, Finland.
Turpat mūsu literatūras pētītāji u. c. interesenti var pieprasīt mikrofilmas vai kseroksa kopijas.
Par savu neatlaidīgo, sirdsdegsmes piesātināto darbu Līvija Vītoliņa pelnījusi visu latviešu atzinību.
Rolfs Ekmanis
(No: Rolfs Ekmanis. Paveikts krietns darbs : Līvija Vītoliņš. Latvialaisen Kokoelman (1820–1917) Luettelo / Latviešu literātūras krājums (1820–1917). Jaunā Gaita, Nr. 127, 1980. Pieejams: http://zagarins.net/jg/jg127/JG127_gramatas_Ekmanis.htm)
Līvijas Vītoliņas citas publikācijas
E. Dunsdorfa rediģētajā trimdas latviešu rakstu krājumā “Arhīvs” publicēts Līvijas Vītoliņas raksts par latviešu grāmatām Eiropas bibliotēkās:
Vītoliņa, Līvija. Latviešu grāmatas dažās Eiropas bibliotēkās. Archīvs: raksti ar latviskām problēmām. X. Avīzes un grāmatas. Red. Edgars Dunsdorfs. Melburna : Latviešu apvienības Austrālijā zinātnes nozare : Kārļa Zariņa fonds, 1970. 157.–182. lpp.
Piedāvāju dažus citātus no šī raksta.
Kā jau iepriekš teikts, Līvija Vītoliņa ir liela bibliogrāfijas entuziaste. Viņa aicina bibliografēt aizrobežu bibliotēkās rodamo latviešu literatūru. Šķiet, ka situācija mūsdienās nav diži mainījusies, neskatoties uz to, ka vairs nav jārokās pa garumgariem kartīšu katalogiem.
“Nevaram gan nevienam pārmest, ka līdz Latvijas valsts nodibināšanai izdotās latviešu grāmatas ārzemju bibliotēkās nokļuvušas tik niecīgā skaitā. Vainojami toreizējie apstākļi. .. Totiesu tas, ka Latvijas patstāvības laikā izdoto latviešu grāmatu tik ļoti maz nokļuvis ārzemju bibliotēkās, ir mūsu pašu vaina. Te būs bijuši vairāki iemesli. Neapdomība, vienaldzība un varbūt arī tas, ka mums likās (un liekas vēl tagad), ka ārzemēs zināšanas un interese par mums ir daudz lielāka nekā patiesībā. Tādēļ domājam, ka bibliotēkām pašām vajadzētu iegādāties visus mūsu izdevumus. Tomēr, ja mēs par savas literatūras izvietošanu ārzemju bibliotēkās neliekamies ne zinis un to pieprasām pavisam maz vai nepieprasām nemaz lasīšanai, kā varam gribēt, lai bibliotēkas to iegādātos un uzglabātu? Ja paši latviskos izdevumus nepopularizējam, kā bibliotēkas var zināt, vai mēs trimdā vispār ko izdodam, un, ja to darām, tad ko un kur? Nepietiek, ka stāstām vai noliekam ārzemniekiem priekšā statistiskus datus, cik grāmatu un periodisku izdevumu mēs savā īsajā patstāvības laikā esam izdevuši un cik tagad trimdā izdodam, jo skaitļi nekā konkrēta nedod un aizmirstas. Ir jādod redzami un taustāmi pierādījumi, bibliografija ar norādījumiem, kur katrs darbs atrodams un lasītājiem pieejams.” (157. lpp.)
“Ja līdz šim, cik man zināms, Eiropā latviešiem nav radīta centrāla kartotēka, kur kartītēs būtu atzīmēts, kuŗās bibliotēkās attiecīgā grāmata dabūjama, nav ko sapņot par šādu bibliografiju kaut tikai Zviedrijas apjomā vien.” (158. lpp.)
“Grāmatu izvietošanas ziņā mums jāmācās daudz no kaimiņiem igauņiem, kas patstāvības laikā un tagad dāvinājuši un dāvina savu literatūru bibliotēkām visās pasaules malās. Ja gribam, lai mūsu grāmatas saglabājas vēlākām paaudzēm, neatliek nekas cits, kā sekot igauņu paraugam un tās dāvināt, kur vien iespējams. Tas būtu plašs un svarīgs uzdevums latviešu organizācijām un grāmatu izdevniecībām visā pasaulē.” (158. lpp.)
Lai gan “Lettonica” nodaļai ir bijis atsevišķs katalogs, tas bijis ļoti nepilnīgs un pat kļūdains. Tādēļ Līvija Vītoliņa speciāli devusies uz Helsinkiem un visu “Lettonica” krājumu kataloģizējusi par jaunu. Vislielākais darbs ieguldīts pseidonīmu atšifrēšanā un autoru atrašanā anonīmajiem darbiem. “Lettonica” krājuma pilnīgā pārstrādāšana Līvijai Vītoliņai aizņēmusi apmēram divus ar pusi gadus. Darbu sākot, bija paredzēts par “Lettonica” krājumu izdot bibliogrāfiju, taču tas it viegli nevedās un uz ilgu laiku tika atlikts, jo
“.. tā kā izdevējs nebija varējis dabūt pietiekamu skaitu subskribentu, no tā nekas neiznāca, un lielā darba rezultāts pilnīgā lietošanas gatavībā atdusas mūžīgā mierā manā pagrabā”. (160. lpp.)
“Lettonica” sadalīta 21 nodaļā. Vislielākā no tām ir daiļliteratūras nodaļa ar apmēram 2750 sējumiem, tai seko teoloģijas nodaļa ar apmēram 1550 sējumiem.
“Visās nodaļās ir kā oriģināldarbi, tā tulkojumi, gan vērtīgi, gan sēnalas. “Lettonica” spilgti atspoguļo tā laika līmeni visās dzīves nozarēs, bet mēs to nekādā ziņā nevaram vērtēt ar šodienas mērauklu, jo katram laikam ir sava seja. Tādēļ nav ko smieties vai tulkotājam pārmest, ka A [daiļliteratūras] nodaļā pludo dažādi “sirdi aizgrābjoši”, pamācīgi “patiesīgi notikumi” un laupītāju stāsti, stāstiņi un romāni.” (160. lpp.)
“Tulkojumos velti meklēt dzejoļus. Totiesu liels vairums dažāda satura viena līdz piecu cēlienu lugu un ludziņu. Vecākie tulkojumi bieži lokālizēti tā, ka pat virsraksts, vietu un cilvēku vārdi pārgrozīti līdz nepazīšanai, un par autoru uzdevies tulkotājs.” (160. lpp.) Piem., “.. nav viegli izlobāms, kas ir Ernesta Dinsberģa paša sacerējums un kas tulkojums, un viņš nav vienīgais.” (160. lpp.) Var saprast, ka īsto autoru atrašana bibliogrāfei prasīja daudz darba un pūļu.
“Lettonica” krājums ir visnotaļ pilnīgs, ja uz to raugās no laika perioda, uz ko tas parasti tiek attiecināts.
“Cik varu spriest, nebūs daudz mūsu tā laika rakstnieku darbu, kas trūktu “Lettonica” krājumā”. (160. lpp.)
Laikrakstu, žurnālu un kalendāru krājums “Lettonica” krājumā ir ļoti bagātīgs visās nozarēs – T un V nodaļās rodams, piemēram, “Mājas Viesis”, “Austrums”, “Zeme”, “Vērotājs”. Visi “Lettonicā” rodamie latviešu laikraksti ir mikrofilmēti.
Latvijas neatkarības laikā izdoto latviešu grāmatu Helsinku Universitātes bibliotēkā tikpat kā nav.
Līvija Vītoliņa aizrautīgi un pašaizliedzīgi veidojusi arī citas kartotēkas un katalogus, piemēram, kartotēku ““Baltica” Gēteborgas Universitātes bibliotēkā”.
Tāpat Līvija Vītoliņa cītīgi izsekojusi un pētījusi latviešu grāmatu krājumus dažādu citu Eiropas valstu bibliotēkās, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Anglijā un Vācijā. Informāciju par latviešu izdevumiem Eiropas bibliotēkās Līvija Vītoliņa guvusi, izskatot neskaitāmus bibliotēku katalogus. Tikai bibliotekārs, kurš strādājis ar kartīšu katalogu, zina, ko tas nozīmē.
Līvijas Vītoliņas darbu saraksts
[noteikti nepilnīgs, taču visus šos darbus ikviens var apskatīt klātienē, jo tie pieejami Latvijas bibliotēkās (bibliogrāfiskie apraksti ņemti no valsts nozīmes kopkataloga)]
Vītoliņa, Līvija. Latvialaisen kokoelman (1820–1917) luettelo = Katalog över den lettiska samlingen (1820–1917) = Latviešu literatūras krājums (1820–1917) = Catalogue of the Lettonian collection (1820–1917) / Līvija Vītoliņš. Helsinki : Helsingin yliopiston kirjasto, 1978–1981. 4 sēj. (Helsingin yliopiston kirjaston monistesarja, 11, 1–4).
Vītoliņa, Līvija. J. Misiņa Latviešu rakstniecības rādītāja (1585–1925), D. 1–2, Rīgā 1924–1937, nepievestās grāmatas Helsinku universitātes bibliotēkā / Līvija Vītoliņa. Goeteborgā, 1974. 67 lp. Darbs mašīnrakstā.
Mūzikas nodaļa. Literatūra par Pirmiem pieciem latviešu dziesmu svētkiem. Helsinki saraksts. Grozījumi Lettonicā / sast. Līvija Vītoliņa. [B. v. : b. i.], 19XX. Dal. pag. Atsevišķas lapas vāciņos.
Vītoliņa, Līvija. Latviešu laikrakstu krājums ; Latviešu literatūras krājums (1820–1917), papildinājums = Katalog oever de lettiska tidningar = Katalog oever den lettiska samlingen (1820–1917), tillaegg / Līvija Vītoliņš. [B. v. : b. i.], 19XX. 26 lp., 28 lp. Darbs mašīrakstā.
Vītoliņa, Līvija. Verzeichnis der baltischdeutschen Zeitungen in der Helsinki Universitaetsbibliothek = Baltvācu laikrakstu saraksts Helsinku universitātes bibliotēkā / Līvija Vītoliņš. [B. v. : b. i.], 19XX. 36 Bl., 36 Bl. Divas kopijas vāciņos. Darbs mašīnrakstā.
Vītoliņa, Līvija. Verzeichnis Baltischer Wissenschaftlichen Literatur in der Koenigl. Bibliothek zu Kopenhagen : bis 1950 / Livija Vitoliņa. [B. v. : b. i.], 19XX. 69 lp. Atsevišķas lapas vāciņos.
Te būs dažas Līvijas Vītoliņas publikācijas presē un publikācijas par viņu
Kalējs, Oskars. Viņa izgājusi pasaulē. Laiks (Ņujorka), 1981, 22. apr., 3. lpp.
Rumaks, Leons. Somi godina latvieti. Laiks (Ņujorka), 1980, 13. dec., 3. lpp.
Vītoliņa, Līvija. Problēma, kas gaida atrisinājumu. Laiks (Ņujorka), 1980, 20. aug., 3. lpp.
Vītoliņa, Līvija. Palīdzēsim glābt glābjamo. Laiks (Ņujorka), 1980, 1. marts, 6. lpp.
Plensners, Aleksandrs. Latvju raksti simts gados : [recenzija]. Laiks (Ņujorka), 1979, 28. febr., 3. lpp.
Vītoliņa, Līvija. Vēlreiz par to pašu. Laiks (Ņujorka), 1974, 29. jūn., 3. lpp.
Vītoliņa, Līvija. Sev pašiem un pārējai pasaulei. Laiks (Ņujorka), 1967, 1. apr., 3. lpp.
Rezumē
Tas ir viss, ko pagaidām varu piedāvāt. Pilnīgāka publikācija, protams, prasīs daudz laika un pūļu, ceru, ka tikšu ar to galā.
Ko no visa šī var secināt? Neskatoties uz sasniegto, Līvija Vītoliņa ir “pelēkā zona” latviešu bibliotēkzinātnes un bibliogrāfijas biogrāfijās. Un tādu ir daudz. Rodas jautājums – cik tad īsti mēs paši par sevi zinām? Vai mēs pazīstam redzamākos ne tikai grāmatniecības, bet arī bibliotēku nozares darbiniekus? Un ne tikai no pagājušā vai aizpagājušā gadsimta. Ko mēs zinām par nozīmīgākajiem mūsdienu – 21. gadsimta – bibliotēku nozares pārstāvjiem? Vai nebūs tā, ka pēc gadsimtiem nevienam par mūsdienu bibliotēku darbiniekiem nekas nebūs zināms? Manuprāt, steidzami vajadzīgs apzināt nozīmīgāko bibliotekāru biogrāfijas. Lai tās paliek vēsturei un pie reizes kalpo iedvesmai mūsdienu bibliotekāriem – gan esošajiem, gan topošajiem. Nevienam citam mūsu nozare neinteresē. Kas kops savas nozares vēstures un biogrāfiju lauku, ja ne mēs paši? Jautājums diemžēl vēl aizvien paliek atklāts. Cerams, ka raksta sākumā minētā datubāze to vismaz daļēji atrisinās. (Kur nu vēl nozares notikumu hronoloģija, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Ne mazāk skumjš un nožēlojams... Bēdīgi, bet fakts.)
Mums visiem jāsaņemas! Ceru, ka publikācija par Līviju Vītoliņu dos vielu pārdomām un rosinās aktīvam darbam.
