Ņekrasovs, Anatolijs. Mātes mīlestība. [Rīga] : Rēriha grāmatnīca, 2010. 213, [1] lpp. ISBN 978-9984-750-61-3.
Par mātes mīlestību pierasts dzirdēt tikai slavinošus vārdus. Cik tā nozīmīga, nepieciešama, pašaizliedzīga, svēta... Var droši apgalvot, ka gandrīz nevienam nav ienācis prātā aplūkot medaļas otru pusi, proti, to, ka mātes mīlestība mēdz būt arī traucējoša, pazemojoša un postoša. Daudziem viņa rīcība šķitīs absurda un pat zaimojoša, taču krievu psihologs Anatolijs Ņekrasovs ir uzdrošinājies aizskart šo tabu un gāzt no pjedestāla mātes mīlestību.
Ikdienā nepārtraukti nākas dzirdēt sūkstīšanos, ka pasaulē vairs nav neviena normāla vīrieša un visas sievietes ir izmantotājas un maitas, ka jaunatne nododas izvirtībai un noziedzībai, bērni neklausa, galu galā pasaule ir pilnīgi citāda nekā agrāk... Diemžēl nākas novērot arī tādu sakarību, ka tie, kam rūp sabiedrības nākotne, cīnās ar problēmu sekām, nevis cēloņiem. A. Ņekrasova apgalvojums, ka pārlieka mātes mīlestība ir daudz kaitīgāka par tās trūkumu un ka tieši tā vainojama daudzās mūsdienu problēmās, ir īsts izaicinājums līdz šim dominējošajiem priekšstatiem. Taču, paraugoties šai patiesībai acīs, nākas konstatēt, ka psihologam ir taisnība. Jāsaka gan, ka atsevišķas A. Ņekrasova domas un idejas ir diskutablas, nereti autors pārlieku ieslīgst misticisma un ezotērisma pasaulē, taču visbiežāk tieši caur šokējošām atklāsmēm cilvēks ierauga savu patieso “Es” un spēj to mainīt.
Mīlestības trūkums jeb deficīts, kā to nosaucis pats autors, ir sasniedzis pandēmijas apmērus, bet nevienam neienāk prātā, ka tas ir tikai likumsakarīgs iznākums — mēs nevaram iedot otram to, kā nav mums pašiem, respektīvi, mēs varam iedot otram tikai to, kas mums ir un nevaram iedot to, kā mums nav. Bērni nepiedzimst, lai realizētu mūsu sapņus, viņi nav mūsu īpašums un nav neko mums parādā, līdz ar to nodrošināt mūsu vecumdienas nav viņu pienākums. Kādam tas var šķist neticami, bet tas tā ir. Dvēsele ienāk pasaulē, lai īstenotu SAVU misiju, SAVU uzdevumu un vecākiem NAV tiesību to kavēt vai liegt. Bērns neprasa, lai mēs viņu laižam pasaulē, mēs paši pieņemam šo lēmumu. Lai vai kāds ir iznākums, bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka un mums ir jābūt par to viņiem pateicīgiem, nevis otrādi. Neviens nevienam nepieder. Un darīt otra vietā to, ko viņš var izdarīt pats, ir noziegums, jo mēs otru tādā veidā pazemojam un liedzam viņam attīstīties. Paradoksāli, bet ļoti daudzi smok no pārmērīgas mātes mīlestības. Mātes ir tik apsēstas ar savu “mīlestību”, ka tā pārvēršas nevis radošā un veicinošā, bet graujošā enerģijā. Īstenībā Mīlestības šajās jūtās nav nemaz, tas ir īpašnieciskums, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, un tad brīnāmies, ka pasaulē nav mīlestības...
Teiksiet, kāda ir izeja no šī neapskaužamā stāvokļa? A. Ņekrasovs piedāvā izveidot visnotaļ savdabīgu vērtību hierarhiju, kas tāda šķiet tikai pirmajā mirklī, jo īstenībā ir pati par sevi saprotama. Ne bērni, ne darbs nedrīkst būt cilvēka dzīves centrs. Cilvēka dzīves centrs ir viņš pats. Tikai mīlot sevi var patiesi mīlēt citus. Un tikai patiesā Mīlestības telpā var izaugt veseli un laimīgi bērni. Bērnu nelaimes norāda uz nesakārtotām pāra attiecībām, apslēptiem zemūdens akmeņiem, kas jāatklāj un jāatrisina. Bērni ir mūsu mazie skolotāji, kuriem jāļauj PAŠIEM veidot savu likteni. Vecāki, kuri neļauj pieaugt saviem bērniem, paši nav īsti pieauguši. Taču no šī burvju loka var izrauties. Tas nav viegli, bet ir iespējams, citādi pasaule sen jau būtu sevi sagrāvusi.
A. Ņekrasovs paver jaunu, diemžēl ne glaimojošu mātes mīlestības aspektu. Taču psihologs ne tikai kritizē, bet arī piedāvā risinājumu. Tas gan jāīsteno pašiem — tikai no mums un ne no viena cita ir atkarīga mūsu bērnu nākotne. Bērnu laime ir vistiešākajā veidā atkarīga no vecāku mīlestības. Patiesas Mīlestības.
Šo gabalu tagad var lasīt arī šeit: http://biblioteka.aizkraukle.lv/lasitajiem/lasitajs_iesaka/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru