Skat, kādu bildīti atradu. Man patīk. Pagaidām apskatāma Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, izstādē "Mūsdienu Lapzemes māksla".
2011. gada 13. decembris
Angļu lakrica
Skat, kādu bildīti atradu. Man patīk. Pagaidām apskatāma Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, izstādē "Mūsdienu Lapzemes māksla".
2011. gada 7. oktobris
Kā nevajag intervēt
Reizēm darbā gadās uziet tīri interesantas lietas. Visādi vēsturiskie, arhīva u. tml. materiāli, vecas fotogrāfijas... Šoreiz tā ir viena nenotikusi intervija, precīzāk, intervētājam atpakaļ atdoti jautājumi. Zinot kontekstu, var saprast gan potenciālo intervējamo, gan intervētāju. Kurš pirmais metīs akmeni, vai mūsu vidū ir kāds, kam sirdī nav ne vismazākā melnumiņa? Ir tomēr robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Pat nezinu, raudāt vai smieties...
1994.21.01.
Ļ. cien. ... [ētiskuma dēļ neminēšu personas vārdu un uzvārdu]! Nosūtu atpakaļ “29 jautājumus..” pēc I. Miķelsones lūguma.
29 jautājumi Idejai Miķelsonei
1. 1945. gads. Beidzies 2. pasaules karš. Visi atelpo – gan Austrumos, gan Rietumos. Arī Latvijā, lai arī pāri visam nolaižas okupācijas un totalitārisma nakts. Latvijas PSR Izglītības ministrija [izdrukā “Izglītības ministrija” ar roku svītrots un ierakstīts – “TK Kultūras un izglītības iestāžu komiteja”] Jūsu māti, ... Kozlovsku [izdrukā ar roku papildināts – “Olgu Kozlovsku (dz. Spranci)”], no tālās un latviešiem tik ļoti biedinošās Sibīrijas izsauc uz Rīgu, piedāvājot bibliotēku inspektores posteni Ministru Padomes Kultūrizglītības lietu komitejā. Jūsu māte atgriežas savā etniskajā, bet Jūs – mātes – dzimtenē. Abas esat cerību pilnas, bet jau pārdzīvojušas 1937. gadu, kas paņēma arī Jūsu tēvu. Kāda Jums, septiņpadsmit gadīgai meitenei, kura labāk runā krieviski nekā latviski, likās pēckara Latvija?
2. 1946. gada jūlijā Jūs beidzat Rīgas 17. vidusskolu un tūlīt sākat strādāt par bibliotekāra palīdzi Valsts bibliotēkas kataloģizācijas nodaļā. Pirmie iespaidi.
3. Visus dokumentus līdz pat 1957. gadam Jūs rakstāt krievu valodā, arī savam uzvārdam “Kozlovska” pat latviešu valodā pievienojat krievisko galotni “-ja”. Vai krievu mentalitāte Jums bija tuvāka par latviešu mentalitāti?
4. 1947. gadā Jūs kļūstat par Maskavas bibliotēku institūta studenti. Vai Maskavā atgriezāties kā dzimtenē? Vai turienes gaisotne šķita tuvāka nekā Rīgas gaisotne? Kāda rādījās Krievija pēc dažu gadu prombūtnes?
5. Kādi bija Jūsu studiju gadu iespaidi? Ar ko kopā studējāt? Varbūt raksturojiet tos studiju biedrus, kuri atbrauca strādāt uz Latviju, ja tādi bija. Vai Rīgā atgriezāties ar prieku?
6. 1951. gadā pēc institūta beigšanas Jūs kļūstat par VB bibliogrāfi. Kādus darbus veic Bibliogrāfijas nodaļa 50. gadu sākumā?
7. 1953. gadā Jūs jau esat Novadpētniecības nodaļas vadītāja. Nodaļas un Jūsu pamatpienākumi šai laikā?
8. 1955. gadā Novadpētniecības nodaļu likvidē. Kāpēc?
9. Jūs pārņemat savā pārziņā Bibliogrāfijas nodaļu un arī bijušo t. s. metodisko kabinetu. Kāpēc notika šādas izmaiņas? Kā organizējāt darbu jaunajā nodaļā, ko uzskatījāt par galveno? Kā vērtējāt latviešu zinātniskās bibliogrāfijas noniecināšanu, kas tolaik kļuva arvien jūtamāka? Vai Jums bija zināmi latviešu bibliogrāfiskās skolas starptautiski atzītie sasniegumi 20.–30. gados?
10. 50. gados turpinājās visu VB darba procesu ideoloģizācija. Kā konkrēti tā izpaudās Jūsu vadītajā nodaļā? Vai piekritāt atziņai, ka komunisma celtniecības veicināšanai visi līdzekļi labi?
11. 1957. gadā 29 gadu vecumā Jūs kļūstat Miķelsone. Kā mainās Jūsu dzīve?
12. Jūsu vīramāte Emīlija Miķelsone bija VB zinātniskā sekretāre, par kuru vēl šodien stāsta leģendas. Nu, piemēram, viņas dežūrteiciens bijis “ienaidnieks nesnauž”, viņa diendienā aicinājusi bibliotekārus strādāt ar apziņu it kā no visiem kaktiem uzglūnētu ienaidnieks. Uz galdiem nav drīkstēts atstāt dokumentus, jo, lūk, “ienaidnieks” nakts tumsā var atnākt un tajos ielūkoties! Vai tā bija traģiska, slimīga vajāšanas mānija, kas atainoja Krievijā pārdzīvoto un kas nu turpinājās arī Latvijā? Vai nostādne “neviens negribēja mirt” nebija arī Jūsu dzīves traģēdija?
13. 1959. gads. Tas ir reakcijas pret visu latvisko pastiprināšanās laiks. Jūs iestājaties PSKP. Kāpēc nekļuvāt PSKP biedre jau 1956. gadā, kad beidzās Jūsu komjaunietes vecums, bet tieši melnajā 1959. gadā?
14. Astoņus gadus Jūs strādājat Arnolda Rīdzenieka vadībā. Kā sastrādājāties? Raksturojiet Rīdzenieku kā vadītāju, kolēģi, cilvēku.
15. Biruta Zakēvica un citas vecākās kolēģes stāstījušas par iecerēto apgādā “Zelta ābele” izdoto grāmatu iznīcināšanas akciju. Uz Slokas papīrfabriku vest paredzētās grāmatas sakrautas kaudzēs, bijusi pilna istaba. Kādā rītā tā izrādījusies tukša, naktī grāmatas pazudušas. Pastāv uzskats, ka tās nezināmā virzienā aizvestas ar direktora ziņu. Vai zinājāt visu par šo notikumu vai arī izlikāties nezinām?
16. Vai bijāt informēta vai arī izlikāties neko neredzam, vai varbūt apkarojāt to, ka daži bibliotēkas darbinieki, kā stāsta, glābuši (zaguši) iznīcībai nolemtās grāmatas?
17. Kā īsti notika šī grāmatu iznīcināšana? Kas to vadīja un kā šie pasākumi ietekmēja Jūsu kā profesionālas bibliotekāres psihi?
18. Varbūt esat lieciniece vai atceraties, kā, kāpēc un ar kādu motivāciju tika izformēts “Baltikas” fonds?
19. 1960. gadā Jūs kļūstat direktora vietniece zinātniskajā darbā. 24 gadus Jums ir iespējams noteikt VB darbību šajā ziņā. Kādas galvenās darba reorganizācijas notikušas tieši pēc Jūsu iniciatīvas?
20. Jums bijusi tikai viena profesija – bibliotekāre, visu darba mūžu esat pavadījusi VB. Cilvēka dzīvē mēdz būt gan profesionālas veiksmes, gan diemžēl arī neveiksmes. Ko uzskatāt savā darbā par veiksmi un kas nav izdevies, kā iecerēts?
21. Laikā no 1964. līdz 1985. gadam Jūs bijāt VB Rakstu redkolēģijas locekle un atbildīgā redaktore. Redzams, īpaši 4. sējumā, cik daudz tomēr bibliotekāri spējuši pateikt starp rindām... [Izdrukā ar roku pievienota piezīme – “Tas ir apgalvojums, nevis jautājums”.]
22. VB glabā 5 eksemplārus no katra latviešu valodā izdotā izdevuma nosaukuma. Kāpēc 70. gados šo eksemplaritāti centāties samazināt, glabāšanā atstājot tikai 2 eksemplārus?
23. Par postkomunistisko valstu, arī Latvijas, bibliotēku vadības gadsimta kļūdu atzīta Bibliotekārās un bibliogrāfiskās klasifikācijas (BBK) ieviešana. Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kur bibliotekārā darba funkcionāri piespieda bibliotēkas pieņemt šo sistēmu. Jūsu loma šajās norisēs.
24. 80. gados pēc Jūsu iniciatīvas VB tika iekārtota PSRS aizstāvēto disertāciju autoreferātu mikrofišu lasītava, šķiet, vienīgā visā eksimpērijā. Pieprasījuma pēc šiem autoreferātiem tikpat kā nebija (1989. gadā, piemēram, bija tikai 6 pieprasījumi), turpretī mikrofišu komplektēšana un glabāšana bija ļoti dārga (1989. gadā 1500 rbļ. viena mikrofiša). Lasītavu likvidēja. Pozitīvu rezultātu šim pasākumam nebija. Jūsu komentārs par šo ieceri.
25. NB pastāv viedoklis, ka Jums bijis noteicošais vārds bijušās konservu fabrikas “Kaija” pārņemšanā. Vecajās sienās esošā sēnīte agrāk bojājusi zivis pat konservu kārbās, bet tagad bojā LNB grāmatas. Skatoties šodienas acīm, vai grāmatu glabāšana “Kaijas” korpusos arī nebija tāda pati gadsimta kļūda kā BBK ieviešana?
26. Zinātniecībā pierādīts – jo vairākās vietās meklējama informācija, jo zemāka tās meklēšanas kvalitāte. Kāpēc VB sistemātiskos katalogus aicinājāt pārkārtot vairākās paralēlās meklēšanas rindās?
27. Jūs VB bijāt komunistiskās ideoloģijas aizstāve un aktīva propagandētāja. Kā jūtaties tagad, kad komunisma īstā seja atsegusies gan tiem, kas to nespēja saskatīt, gan arī tiem, kas likās to neredzam? Vai Jums ir zināms Oto fon Bismarka viedoklis par komunismu? Iepazinies ar šo mācību, viņš izteicies apmēram šādi – interesanta mācība, vajadzētu to izmēģināt pie tautas, kuras nav žēl, varbūt krieviem... Vai komunisma traģēdija ir tikai krievu, latviešu, vāciešu... varbūt pat visas cilvēces traģēdija?
28. Ja Jums būtu iespējams nodzīvot otru darba dzīvi VB no sākuma, kādas būtu, Jūsuprāt, trīs svarīgākās, pirmām kārtām īstenojamās lietas?
29. Kāda, pēc Jūsu domām, varētu būt LNB 2050. gadā?
Nav brīnums, ka jautājumi tika atdoti atpakaļ...
1994.21.01.
Ļ. cien. ... [ētiskuma dēļ neminēšu personas vārdu un uzvārdu]! Nosūtu atpakaļ “29 jautājumus..” pēc I. Miķelsones lūguma.
29 jautājumi Idejai Miķelsonei
1. 1945. gads. Beidzies 2. pasaules karš. Visi atelpo – gan Austrumos, gan Rietumos. Arī Latvijā, lai arī pāri visam nolaižas okupācijas un totalitārisma nakts. Latvijas PSR Izglītības ministrija [izdrukā “Izglītības ministrija” ar roku svītrots un ierakstīts – “TK Kultūras un izglītības iestāžu komiteja”] Jūsu māti, ... Kozlovsku [izdrukā ar roku papildināts – “Olgu Kozlovsku (dz. Spranci)”], no tālās un latviešiem tik ļoti biedinošās Sibīrijas izsauc uz Rīgu, piedāvājot bibliotēku inspektores posteni Ministru Padomes Kultūrizglītības lietu komitejā. Jūsu māte atgriežas savā etniskajā, bet Jūs – mātes – dzimtenē. Abas esat cerību pilnas, bet jau pārdzīvojušas 1937. gadu, kas paņēma arī Jūsu tēvu. Kāda Jums, septiņpadsmit gadīgai meitenei, kura labāk runā krieviski nekā latviski, likās pēckara Latvija?
2. 1946. gada jūlijā Jūs beidzat Rīgas 17. vidusskolu un tūlīt sākat strādāt par bibliotekāra palīdzi Valsts bibliotēkas kataloģizācijas nodaļā. Pirmie iespaidi.
3. Visus dokumentus līdz pat 1957. gadam Jūs rakstāt krievu valodā, arī savam uzvārdam “Kozlovska” pat latviešu valodā pievienojat krievisko galotni “-ja”. Vai krievu mentalitāte Jums bija tuvāka par latviešu mentalitāti?
4. 1947. gadā Jūs kļūstat par Maskavas bibliotēku institūta studenti. Vai Maskavā atgriezāties kā dzimtenē? Vai turienes gaisotne šķita tuvāka nekā Rīgas gaisotne? Kāda rādījās Krievija pēc dažu gadu prombūtnes?
5. Kādi bija Jūsu studiju gadu iespaidi? Ar ko kopā studējāt? Varbūt raksturojiet tos studiju biedrus, kuri atbrauca strādāt uz Latviju, ja tādi bija. Vai Rīgā atgriezāties ar prieku?
6. 1951. gadā pēc institūta beigšanas Jūs kļūstat par VB bibliogrāfi. Kādus darbus veic Bibliogrāfijas nodaļa 50. gadu sākumā?
7. 1953. gadā Jūs jau esat Novadpētniecības nodaļas vadītāja. Nodaļas un Jūsu pamatpienākumi šai laikā?
8. 1955. gadā Novadpētniecības nodaļu likvidē. Kāpēc?
9. Jūs pārņemat savā pārziņā Bibliogrāfijas nodaļu un arī bijušo t. s. metodisko kabinetu. Kāpēc notika šādas izmaiņas? Kā organizējāt darbu jaunajā nodaļā, ko uzskatījāt par galveno? Kā vērtējāt latviešu zinātniskās bibliogrāfijas noniecināšanu, kas tolaik kļuva arvien jūtamāka? Vai Jums bija zināmi latviešu bibliogrāfiskās skolas starptautiski atzītie sasniegumi 20.–30. gados?
10. 50. gados turpinājās visu VB darba procesu ideoloģizācija. Kā konkrēti tā izpaudās Jūsu vadītajā nodaļā? Vai piekritāt atziņai, ka komunisma celtniecības veicināšanai visi līdzekļi labi?
11. 1957. gadā 29 gadu vecumā Jūs kļūstat Miķelsone. Kā mainās Jūsu dzīve?
12. Jūsu vīramāte Emīlija Miķelsone bija VB zinātniskā sekretāre, par kuru vēl šodien stāsta leģendas. Nu, piemēram, viņas dežūrteiciens bijis “ienaidnieks nesnauž”, viņa diendienā aicinājusi bibliotekārus strādāt ar apziņu it kā no visiem kaktiem uzglūnētu ienaidnieks. Uz galdiem nav drīkstēts atstāt dokumentus, jo, lūk, “ienaidnieks” nakts tumsā var atnākt un tajos ielūkoties! Vai tā bija traģiska, slimīga vajāšanas mānija, kas atainoja Krievijā pārdzīvoto un kas nu turpinājās arī Latvijā? Vai nostādne “neviens negribēja mirt” nebija arī Jūsu dzīves traģēdija?
13. 1959. gads. Tas ir reakcijas pret visu latvisko pastiprināšanās laiks. Jūs iestājaties PSKP. Kāpēc nekļuvāt PSKP biedre jau 1956. gadā, kad beidzās Jūsu komjaunietes vecums, bet tieši melnajā 1959. gadā?
14. Astoņus gadus Jūs strādājat Arnolda Rīdzenieka vadībā. Kā sastrādājāties? Raksturojiet Rīdzenieku kā vadītāju, kolēģi, cilvēku.
15. Biruta Zakēvica un citas vecākās kolēģes stāstījušas par iecerēto apgādā “Zelta ābele” izdoto grāmatu iznīcināšanas akciju. Uz Slokas papīrfabriku vest paredzētās grāmatas sakrautas kaudzēs, bijusi pilna istaba. Kādā rītā tā izrādījusies tukša, naktī grāmatas pazudušas. Pastāv uzskats, ka tās nezināmā virzienā aizvestas ar direktora ziņu. Vai zinājāt visu par šo notikumu vai arī izlikāties nezinām?
16. Vai bijāt informēta vai arī izlikāties neko neredzam, vai varbūt apkarojāt to, ka daži bibliotēkas darbinieki, kā stāsta, glābuši (zaguši) iznīcībai nolemtās grāmatas?
17. Kā īsti notika šī grāmatu iznīcināšana? Kas to vadīja un kā šie pasākumi ietekmēja Jūsu kā profesionālas bibliotekāres psihi?
18. Varbūt esat lieciniece vai atceraties, kā, kāpēc un ar kādu motivāciju tika izformēts “Baltikas” fonds?
19. 1960. gadā Jūs kļūstat direktora vietniece zinātniskajā darbā. 24 gadus Jums ir iespējams noteikt VB darbību šajā ziņā. Kādas galvenās darba reorganizācijas notikušas tieši pēc Jūsu iniciatīvas?
20. Jums bijusi tikai viena profesija – bibliotekāre, visu darba mūžu esat pavadījusi VB. Cilvēka dzīvē mēdz būt gan profesionālas veiksmes, gan diemžēl arī neveiksmes. Ko uzskatāt savā darbā par veiksmi un kas nav izdevies, kā iecerēts?
21. Laikā no 1964. līdz 1985. gadam Jūs bijāt VB Rakstu redkolēģijas locekle un atbildīgā redaktore. Redzams, īpaši 4. sējumā, cik daudz tomēr bibliotekāri spējuši pateikt starp rindām... [Izdrukā ar roku pievienota piezīme – “Tas ir apgalvojums, nevis jautājums”.]
22. VB glabā 5 eksemplārus no katra latviešu valodā izdotā izdevuma nosaukuma. Kāpēc 70. gados šo eksemplaritāti centāties samazināt, glabāšanā atstājot tikai 2 eksemplārus?
23. Par postkomunistisko valstu, arī Latvijas, bibliotēku vadības gadsimta kļūdu atzīta Bibliotekārās un bibliogrāfiskās klasifikācijas (BBK) ieviešana. Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kur bibliotekārā darba funkcionāri piespieda bibliotēkas pieņemt šo sistēmu. Jūsu loma šajās norisēs.
24. 80. gados pēc Jūsu iniciatīvas VB tika iekārtota PSRS aizstāvēto disertāciju autoreferātu mikrofišu lasītava, šķiet, vienīgā visā eksimpērijā. Pieprasījuma pēc šiem autoreferātiem tikpat kā nebija (1989. gadā, piemēram, bija tikai 6 pieprasījumi), turpretī mikrofišu komplektēšana un glabāšana bija ļoti dārga (1989. gadā 1500 rbļ. viena mikrofiša). Lasītavu likvidēja. Pozitīvu rezultātu šim pasākumam nebija. Jūsu komentārs par šo ieceri.
25. NB pastāv viedoklis, ka Jums bijis noteicošais vārds bijušās konservu fabrikas “Kaija” pārņemšanā. Vecajās sienās esošā sēnīte agrāk bojājusi zivis pat konservu kārbās, bet tagad bojā LNB grāmatas. Skatoties šodienas acīm, vai grāmatu glabāšana “Kaijas” korpusos arī nebija tāda pati gadsimta kļūda kā BBK ieviešana?
26. Zinātniecībā pierādīts – jo vairākās vietās meklējama informācija, jo zemāka tās meklēšanas kvalitāte. Kāpēc VB sistemātiskos katalogus aicinājāt pārkārtot vairākās paralēlās meklēšanas rindās?
27. Jūs VB bijāt komunistiskās ideoloģijas aizstāve un aktīva propagandētāja. Kā jūtaties tagad, kad komunisma īstā seja atsegusies gan tiem, kas to nespēja saskatīt, gan arī tiem, kas likās to neredzam? Vai Jums ir zināms Oto fon Bismarka viedoklis par komunismu? Iepazinies ar šo mācību, viņš izteicies apmēram šādi – interesanta mācība, vajadzētu to izmēģināt pie tautas, kuras nav žēl, varbūt krieviem... Vai komunisma traģēdija ir tikai krievu, latviešu, vāciešu... varbūt pat visas cilvēces traģēdija?
28. Ja Jums būtu iespējams nodzīvot otru darba dzīvi VB no sākuma, kādas būtu, Jūsuprāt, trīs svarīgākās, pirmām kārtām īstenojamās lietas?
29. Kāda, pēc Jūsu domām, varētu būt LNB 2050. gadā?
Nav brīnums, ka jautājumi tika atdoti atpakaļ...
2011. gada 29. septembris
Virtuāls ieskats kāzu tradīcijās
Eiropas muzeju, bibliotēku, arhīvu digitalizācijas projekts "Europeana" piedāvā virtuālu izstādi par kāzu tradīcijām Austrumeiropā. Virtuālajā izstādē "Weddings In Eastern Europe" iekļautas fotogrāfijas, video un skaņu ieraksti, kas ļauj iepazīt Ungārijas, Lietuvas, Polijas un Slovēnijas kāzu tradīcijas un rituālus no pagājušiem laikiem.
Tradicionālajās kultūrās kāzas ir vienas no svarīgākajām un kompleksākajām sociālajām ceremonijām, kuras pavada noteiktas tradīcijas un muzikāls repertuārs. Lai arī Austrumeiropas kāzu ceremonijas pašos pamatos ir līdzīgas, dažādos reģionos un valstīs pastāv īpašas, tikai konkrētajai vietai raksturīgas paražas. Ceremonijas un rituāli ir saistīti ar ilgmūžību, auglību, labklājību un laimi. Neskatoties uz neizbēgamajām izmaiņām cauri laikiem, globalizāciju un industrializāciju, Austrumeiropas kāzu ceremonijās joprojām ir saglabājušās atsauces uz agrākajām mūzikas un dejas tradīcijām.
Kāzu tēma ir plaši pārstāvēta arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā attēlu kolekcijā "Zudusī Latvija", kur gūsiet ieskatu, kā kāzas svinēja Latvijā 20.gadsimta pirmajā pusē.
Informācija no:
http://www.lnb.lv/lv/visparigi/aktualitates/
europeana-jauna-virtuala-izstade-kazas-austrumeiropa
Portāls "Europeana": http://www.europeana.eu/portal/
Izstāde: http://exhibitions.europeana.eu/exhibits/show/weddings-in-eastern-europe
Portāls "Zudusī Latvija": http://www.zudusilatvija.lv/
Tradicionālajās kultūrās kāzas ir vienas no svarīgākajām un kompleksākajām sociālajām ceremonijām, kuras pavada noteiktas tradīcijas un muzikāls repertuārs. Lai arī Austrumeiropas kāzu ceremonijas pašos pamatos ir līdzīgas, dažādos reģionos un valstīs pastāv īpašas, tikai konkrētajai vietai raksturīgas paražas. Ceremonijas un rituāli ir saistīti ar ilgmūžību, auglību, labklājību un laimi. Neskatoties uz neizbēgamajām izmaiņām cauri laikiem, globalizāciju un industrializāciju, Austrumeiropas kāzu ceremonijās joprojām ir saglabājušās atsauces uz agrākajām mūzikas un dejas tradīcijām.
Kāzu tēma ir plaši pārstāvēta arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā attēlu kolekcijā "Zudusī Latvija", kur gūsiet ieskatu, kā kāzas svinēja Latvijā 20.gadsimta pirmajā pusē.
Informācija no:
http://www.lnb.lv/lv/visparigi/aktualitates/
europeana-jauna-virtuala-izstade-kazas-austrumeiropa
Portāls "Europeana": http://www.europeana.eu/portal/
Izstāde: http://exhibitions.europeana.eu/exhibits/show/weddings-in-eastern-europe
Portāls "Zudusī Latvija": http://www.zudusilatvija.lv/
2011. gada 7. septembris
Par tautu (paš)nosaukumiem
Beidzot esmu atradusi domubiedru!
"Ikvienai tautai ir tiesības saukt otru tautu, kā tā grib. Ne lībieši, ne žīdi, ne čigāni nedrīkst prasīt, lai latvieši latviešu valodā lietotu šo tautu pašnosaukumus - līvi, ebreji, roma. Tad arī igauņi, vācieši, krievi vai zviedri var sākt rīkoties līdzīgi un pieprasīt, lai tos latviešu valodā dēvē par ēstiem, doičiem, russkijiem vai svenskiem.
Itin bieži tautas pašnosaukums ir pavisam cits, nekā to sauc kaimiņtautas vai citas tautas savā valodā."
/Juris Cibuļs. "Brīnumainā valodu pasaule"./
"Ikvienai tautai ir tiesības saukt otru tautu, kā tā grib. Ne lībieši, ne žīdi, ne čigāni nedrīkst prasīt, lai latvieši latviešu valodā lietotu šo tautu pašnosaukumus - līvi, ebreji, roma. Tad arī igauņi, vācieši, krievi vai zviedri var sākt rīkoties līdzīgi un pieprasīt, lai tos latviešu valodā dēvē par ēstiem, doičiem, russkijiem vai svenskiem.
Itin bieži tautas pašnosaukums ir pavisam cits, nekā to sauc kaimiņtautas vai citas tautas savā valodā."
/Juris Cibuļs. "Brīnumainā valodu pasaule"./
2011. gada 5. augusts
2011. gada 2. augusts
KM konkurss par jaunu kultūras izdevumu
Kultūras ministrija (KM) izsludinājusi konkursu par atbalstu vispusīga, mūsdienīga nedēļas kultūras izdevuma un ar to saistīta interneta resursa attīstībai, paredzot šim mērķim finansējumu 50 000 latu apmērā.
"Sabiedrībai ir nepieciešams informatīvs, apcerošs un analītisks kultūras izdevums, kas atspoguļotu notiekošo sabiedrībā, mākslā un kultūrā kopumā. Kas aktualizētu vēsturi, skatītu Latvijas izcilo mākslas ainu Eiropas un pasaules kontekstā, uzturētu sarunu par vērtībām. Tam jābūt profesionālam un redakcionāli neatkarīgam. Tas var būt gan no jauna veidots, gan ar kādu esošu mediju saistīts," skaidro kultūras ministre Sarmīte Ēlerte.
KM speciālisti ir veikuši pašreizējās situācijas izpēti kultūras periodikas jomā, secinot, ka informācija par kultūras norisēm un atsevišķu jomu analīze ir pieejama dažāda profila un veida interneta resursos un periodikas izdevumos, taču trūkst vienotas atraktīvas, pamanāmas un reizē padziļinātas un analītiskas platformas visām mākslas jomām vienuviet un kultūrai plašākā nozīmē.
Nepieciešamība pēc kultūras portāla un ar to saistīta nedēļas izdevuma iepriekš apspriesta Nacionālajā kultūras padomē un saņemts tās konceptuāls atbalsts šīs idejas realizācijai. Padome vienojās, ka nepieciešams pēc iespējas plašam kultūras jomas pārstāvju un kultūras patērētāju lokam pieejams nedēļas kultūras izdevums, kas nonāktu gan interneta lietotāju, gan drukātās preses cienītāju redzeslokā.
Pieteikumus KM pieņem līdz šā gada 22. augustam. Tos var iesniegt, ierodoties personīgi KM darba dienās no plkst. 8:30 līdz 12.00 un no plkst. 12:30 līdz 17:00 K. Valdemāra ielā 11a, Personāla un dokumentu pārvaldības nodaļā vai nosūtot pa pastu uz adresi: Kultūras ministrija, K. Valdemāra iela 11a, Rīga, LV-1364.
Konkursa nolikumu iespējams saņemt KM Personāla un dokumentu pārvaldības nodaļā, kā arī lejupielādēt KM tīmekļa vietnes www.km.gov.lv sadaļā "Konkursi".
Informācija no:
http://www.km.gov.lv/lv/jaunumi/?news_id=2101
Iesaku apskatīt to konkursa nolikumu. Acīmredzams, ka konkurss tiek rīkots kādam jau gatavam pretendentam. Ak, šīs netīrās spēlītes!! Šāds izdevums ir patiešām nepieciešams, vislabāk, ja tas ir labs un kvalitatīvs interneta portāls, bet vai mūsdienu Latvijā kas tāds maz ir iespējams... Nu, cerēsim.
"Sabiedrībai ir nepieciešams informatīvs, apcerošs un analītisks kultūras izdevums, kas atspoguļotu notiekošo sabiedrībā, mākslā un kultūrā kopumā. Kas aktualizētu vēsturi, skatītu Latvijas izcilo mākslas ainu Eiropas un pasaules kontekstā, uzturētu sarunu par vērtībām. Tam jābūt profesionālam un redakcionāli neatkarīgam. Tas var būt gan no jauna veidots, gan ar kādu esošu mediju saistīts," skaidro kultūras ministre Sarmīte Ēlerte.
KM speciālisti ir veikuši pašreizējās situācijas izpēti kultūras periodikas jomā, secinot, ka informācija par kultūras norisēm un atsevišķu jomu analīze ir pieejama dažāda profila un veida interneta resursos un periodikas izdevumos, taču trūkst vienotas atraktīvas, pamanāmas un reizē padziļinātas un analītiskas platformas visām mākslas jomām vienuviet un kultūrai plašākā nozīmē.
Nepieciešamība pēc kultūras portāla un ar to saistīta nedēļas izdevuma iepriekš apspriesta Nacionālajā kultūras padomē un saņemts tās konceptuāls atbalsts šīs idejas realizācijai. Padome vienojās, ka nepieciešams pēc iespējas plašam kultūras jomas pārstāvju un kultūras patērētāju lokam pieejams nedēļas kultūras izdevums, kas nonāktu gan interneta lietotāju, gan drukātās preses cienītāju redzeslokā.
Pieteikumus KM pieņem līdz šā gada 22. augustam. Tos var iesniegt, ierodoties personīgi KM darba dienās no plkst. 8:30 līdz 12.00 un no plkst. 12:30 līdz 17:00 K. Valdemāra ielā 11a, Personāla un dokumentu pārvaldības nodaļā vai nosūtot pa pastu uz adresi: Kultūras ministrija, K. Valdemāra iela 11a, Rīga, LV-1364.
Konkursa nolikumu iespējams saņemt KM Personāla un dokumentu pārvaldības nodaļā, kā arī lejupielādēt KM tīmekļa vietnes www.km.gov.lv sadaļā "Konkursi".
Informācija no:
http://www.km.gov.lv/lv/jaunumi/?news_id=2101
Iesaku apskatīt to konkursa nolikumu. Acīmredzams, ka konkurss tiek rīkots kādam jau gatavam pretendentam. Ak, šīs netīrās spēlītes!! Šāds izdevums ir patiešām nepieciešams, vislabāk, ja tas ir labs un kvalitatīvs interneta portāls, bet vai mūsdienu Latvijā kas tāds maz ir iespējams... Nu, cerēsim.
2011. gada 29. jūlijs
Izturēt
baudi šo dienu
kā rupju maizi
kā verga algu
un medus riekšas
***
ja tu zinātu cik reizes vēl jākrīt
vai tu pieceltos?
pasaki pusaugu cilvēkam
ka pavasaris pienāks vēlreiz
un ja tas izdosies
tu būsi masts!
kurš bez burām notvēris vēju
***
tevi nekas vairs neiepriecina
gadalaiku nomaiņa
kūstošs sniegs
plaukstoši ziedi
ūdens mirguļošana granīta maliņās
katras gaismas pusē zelta zivtiņas zvīņa
bērni tā redz
bērni laiž papīra kuģīšus viļņos
un smejoši kolumbi ceļos krīt
saules pulksteņi met ovālas zīmes
mirklis ir stājies kā svētdienas ausma
kad mēs vairs neesam bērni
mēs esam?
***
ja reiz turi roku virs liesmas
izbeidz raudāt
***
vārdi ir izēstas krējumburciņas
***
bet paliekam savvaļas zvēri
pieradināti pielabināti
trīsreiz ēst un iegūt ko vairāk.
uz izkārtnēm šķēpeļu burtiem
un zīmogu spēkā rakstīts:
“dvēsele neko daudz nemaksā
un saņemt atpakaļ lietotu preci nevar”
***
cilvēki = krājkasītes!
tikai sasitot iespējams uzzināt
kas mums iekšā
..
un pavasaris = laiks
kad mazpilsētu liepām
apzāģē zarus
***
protams sapnis ir par princi
(viņš nav cilvēks)
***
kas vainīgs?
vai atrasts nelaimes avots?
avotiņš pieder ikvienam
kad laimīgi esi piedzimis
tad varbūt kāds no mums vēl nav sadzijis?
***
kā lai noturas līdzsvarā
uz šīs pasaules
kura griežas
***
es dzīvoju caurvējā
gaiteņa galā spuldze
elektrību atslēgs rīt
***
bomzis raud tīri kā spirtu
grādos mēra vientulību
***
– mīlestībai nav tavas sejas
***
– tu esi sāja
kā vajag
kā vobla pie alus
***
.. cik tādu dienu kā šo vēl vajag
lai sadiltu tava dzīve
***
un viņa tik plēsīgi cenšas
noturēties jaunības konvulsijās
it kā
būtu līdz šim kādam izdevies piedzimt un nenoskumt
***
nav jau vairs daudz nekas
no manis palicis pāri
zem lapotnēm nosargāta
ēnu ieleja
ko katrs aiz sevis
koks vasarā nes.
un sāpju stumbeņi
no pelēkās asfalta zemes
stīgst balti gaismā.
– nekas tāpat jau zināms –
liepas spītīgi ziedēs
lai cauri vasarai
izturēt logiem vaļā
pat tad ja kavēsies zibens
kādā no pagalma bērziem.
***
.. turēties briestošā sārtumā, smieklīgi sīkā kātiņā, kam pietrūkst vien pēdējais,
liktenīgs piliens, pirms aizlidot...
... lejā
***
atkal rīt tu apņemies sākt dzīvi no jauna
un tikai šo pēdējoreiz atvērties kā dzīvnieks
kā pārplēsta austere
vēlreiz ļauties atmiņu aizskalojošam plūdumam
būt siltai un saldai sulai
tecēt uz pirkstiem, uz lieliem, un tālāk
bet brīnums, ka viņam nav bail
***
tu taču zini aizliegtās zonas
Pētera un Jūdasa nodevību
bet nezini –
kāds spēks liek riņķot asinīm dzīslās
sarkt, pulsēt
krānā pil ūdens, tu elpo
sirds sit, pulkstenis
soļu un ievainojumu ritms
kāds spēks tevi vēl notur uz zemes!
***
pat tad ja dubļu pančkā gulēšu
un zemi ēdīšu
es piecelšos
lai atgrieztos un atgriezīšos
...
vēl simtkārt tā
/No Andras Manfeldes dzejoļu krājuma “Tranšejas dievi rok”/
kā rupju maizi
kā verga algu
un medus riekšas
***
ja tu zinātu cik reizes vēl jākrīt
vai tu pieceltos?
pasaki pusaugu cilvēkam
ka pavasaris pienāks vēlreiz
un ja tas izdosies
tu būsi masts!
kurš bez burām notvēris vēju
***
tevi nekas vairs neiepriecina
gadalaiku nomaiņa
kūstošs sniegs
plaukstoši ziedi
ūdens mirguļošana granīta maliņās
katras gaismas pusē zelta zivtiņas zvīņa
bērni tā redz
bērni laiž papīra kuģīšus viļņos
un smejoši kolumbi ceļos krīt
saules pulksteņi met ovālas zīmes
mirklis ir stājies kā svētdienas ausma
kad mēs vairs neesam bērni
mēs esam?
***
ja reiz turi roku virs liesmas
izbeidz raudāt
***
vārdi ir izēstas krējumburciņas
***
bet paliekam savvaļas zvēri
pieradināti pielabināti
trīsreiz ēst un iegūt ko vairāk.
uz izkārtnēm šķēpeļu burtiem
un zīmogu spēkā rakstīts:
“dvēsele neko daudz nemaksā
un saņemt atpakaļ lietotu preci nevar”
***
cilvēki = krājkasītes!
tikai sasitot iespējams uzzināt
kas mums iekšā
..
un pavasaris = laiks
kad mazpilsētu liepām
apzāģē zarus
***
protams sapnis ir par princi
(viņš nav cilvēks)
***
kas vainīgs?
vai atrasts nelaimes avots?
avotiņš pieder ikvienam
kad laimīgi esi piedzimis
tad varbūt kāds no mums vēl nav sadzijis?
***
kā lai noturas līdzsvarā
uz šīs pasaules
kura griežas
***
es dzīvoju caurvējā
gaiteņa galā spuldze
elektrību atslēgs rīt
***
bomzis raud tīri kā spirtu
grādos mēra vientulību
***
– mīlestībai nav tavas sejas
***
– tu esi sāja
kā vajag
kā vobla pie alus
***
.. cik tādu dienu kā šo vēl vajag
lai sadiltu tava dzīve
***
un viņa tik plēsīgi cenšas
noturēties jaunības konvulsijās
it kā
būtu līdz šim kādam izdevies piedzimt un nenoskumt
***
nav jau vairs daudz nekas
no manis palicis pāri
zem lapotnēm nosargāta
ēnu ieleja
ko katrs aiz sevis
koks vasarā nes.
un sāpju stumbeņi
no pelēkās asfalta zemes
stīgst balti gaismā.
– nekas tāpat jau zināms –
liepas spītīgi ziedēs
lai cauri vasarai
izturēt logiem vaļā
pat tad ja kavēsies zibens
kādā no pagalma bērziem.
***
.. turēties briestošā sārtumā, smieklīgi sīkā kātiņā, kam pietrūkst vien pēdējais,
liktenīgs piliens, pirms aizlidot...
... lejā
***
atkal rīt tu apņemies sākt dzīvi no jauna
un tikai šo pēdējoreiz atvērties kā dzīvnieks
kā pārplēsta austere
vēlreiz ļauties atmiņu aizskalojošam plūdumam
būt siltai un saldai sulai
tecēt uz pirkstiem, uz lieliem, un tālāk
bet brīnums, ka viņam nav bail
***
tu taču zini aizliegtās zonas
Pētera un Jūdasa nodevību
bet nezini –
kāds spēks liek riņķot asinīm dzīslās
sarkt, pulsēt
krānā pil ūdens, tu elpo
sirds sit, pulkstenis
soļu un ievainojumu ritms
kāds spēks tevi vēl notur uz zemes!
***
pat tad ja dubļu pančkā gulēšu
un zemi ēdīšu
es piecelšos
lai atgrieztos un atgriezīšos
...
vēl simtkārt tā
/No Andras Manfeldes dzejoļu krājuma “Tranšejas dievi rok”/
2011. gada 20. jūlijs
Lauskas
_ _ _ _ _
.. izrunāt. kritušas. zvaigznes.
_ _ _ _ _
no klusēšanas? paviršas vai maigas tuvošanās? saskatīšanās, saskaršanās?
mēs sākāmies vēl pirms roka bija uz gurniem, vēl pirms elpa uz pleca, vēl pirms bailēm, ka otrais, tas
citādais sekos, un vēl nežēlīgākām bailēm, ka nenāks
_ _ _ _ _
sadevušies rokās un klusēdami
(šis ceļš ved paralēli jūrai un nezin vai vispār beidzas)
viņi iet un novēršas
redzot kā divi sēž uz betona un aizgūtnēm skūpstās
_ _ _ _ _
.. visas sievietes ir saldūdens
mūžam ceļā uz jūru
_ _ _ _ _
burvju vārdi ir tie kurus izteic uz ādas
_ _ _ _ _
un pumpurs pārplēsa iekšas
asinīs un pazemojumā
neglītā kailumā un kaunā
ikviens no mums sācies
Viens sīks ar putnēna dvēseli
ar pumpura bezkaunīgo maigumu
ar cerību neizmērojamu
nenoturamu plaukstā
nepaturamu
_ _ _ _ _
šeit sievietes ir kā apturētas upes
gadiem ilgi aizturētās elsas kļūst par neiedomājamu spēku
ar kuru izvilkt līdz rītam
_ _ _ _ _
resna un melna
viņa stāvēja paslēpusies aiz ābeles stumbra
no rīta skatoties spogulī
redzēja divu eņģeļu kauju
tur riebums ar cerību cīkstējās
kā jau vienmēr
uzvar melnie
..
būt viscaur neglītai melnai
un cerēt ka varbūt
šīs vertikālās ogļmatu un plandošās auduma līnijas
padarīs slaidāku biedēkli gotiskās ailēs
un vilties
redzēt sevi autobusa atspulgā
no kura neviens neizkāpj
_ _ _ _ _
derīguma termiņš ir beidzies manai mīlestībai
piecelties un aiziet
vienkārši aiziet
bet mēs negausīgi sēžam pie galda un dalām tālāk
pazemojumu
_ _ _ _ _
vien slāpju ilgums nosaka tavu skūpstu intensitāti
_ _ _ _ _
.. es skumstu aiz pieraduma
_ _ _ _ _
reiz viņš tevi nosauca par naktstaureni
un tu uztetovēji nedaudz virs potītes
ar sarkanu un zaļu
melnām līnijām lidojošu
ar katru gadu tas sarecē
aizvien tumšāks un biezāks
un taureņa kontūras sāk atgādināt ķēdes
taureņa zaļais tādu, ar ko pārlej brūces
un sārtais kā pušums
nē, nav vairs cerību, tāds jau vairs neaizlidos
_ _ _ _ _
izsapņotais par mīlestību pārtapis sapnī par laimi
krāsainu solījumu katalogā
ik rītu tu to atrodi pastkastītē
tāds salds mierinājums
mājsaimnieču veiksme atgādina krievu ruleti
viens pilns izmisums starp tūkstošiem nebeidzamu izdevumu
un tu nezini kad tas trāpīs
_ _ _ _ _
bet, Kungs, kuram mūžīgi 33?
vai ko zina par plēsīgām alkām?
kas saritinājušās sievietes augumā pamazām saēd tās miesu?
..
vai mans Kungs, kam 33, tiešām to zina?
smagnējumu, nogurumu, salīkšanu, sarepēšanu, smakošanu
šo lēno kušanu trūdos
un atmiņu par māllēpenēm un cīruļa dziesmu, kas vēl joprojām trīs iekšā?
kas nebeidzas
šo disonansi ..
vai Žēlīgais zina?
tad arī šim plukušajam taurenim atver vārtus tai brīdī, kad viņa smaržo rūgti ..
/No Andras Manfeldes dzejoļu krājuma “Betona svētnīcas”/
.. izrunāt. kritušas. zvaigznes.
_ _ _ _ _
no klusēšanas? paviršas vai maigas tuvošanās? saskatīšanās, saskaršanās?
mēs sākāmies vēl pirms roka bija uz gurniem, vēl pirms elpa uz pleca, vēl pirms bailēm, ka otrais, tas
citādais sekos, un vēl nežēlīgākām bailēm, ka nenāks
_ _ _ _ _
sadevušies rokās un klusēdami
(šis ceļš ved paralēli jūrai un nezin vai vispār beidzas)
viņi iet un novēršas
redzot kā divi sēž uz betona un aizgūtnēm skūpstās
_ _ _ _ _
.. visas sievietes ir saldūdens
mūžam ceļā uz jūru
_ _ _ _ _
burvju vārdi ir tie kurus izteic uz ādas
_ _ _ _ _
un pumpurs pārplēsa iekšas
asinīs un pazemojumā
neglītā kailumā un kaunā
ikviens no mums sācies
Viens sīks ar putnēna dvēseli
ar pumpura bezkaunīgo maigumu
ar cerību neizmērojamu
nenoturamu plaukstā
nepaturamu
_ _ _ _ _
šeit sievietes ir kā apturētas upes
gadiem ilgi aizturētās elsas kļūst par neiedomājamu spēku
ar kuru izvilkt līdz rītam
_ _ _ _ _
resna un melna
viņa stāvēja paslēpusies aiz ābeles stumbra
no rīta skatoties spogulī
redzēja divu eņģeļu kauju
tur riebums ar cerību cīkstējās
kā jau vienmēr
uzvar melnie
..
būt viscaur neglītai melnai
un cerēt ka varbūt
šīs vertikālās ogļmatu un plandošās auduma līnijas
padarīs slaidāku biedēkli gotiskās ailēs
un vilties
redzēt sevi autobusa atspulgā
no kura neviens neizkāpj
_ _ _ _ _
derīguma termiņš ir beidzies manai mīlestībai
piecelties un aiziet
vienkārši aiziet
bet mēs negausīgi sēžam pie galda un dalām tālāk
pazemojumu
_ _ _ _ _
vien slāpju ilgums nosaka tavu skūpstu intensitāti
_ _ _ _ _
.. es skumstu aiz pieraduma
_ _ _ _ _
reiz viņš tevi nosauca par naktstaureni
un tu uztetovēji nedaudz virs potītes
ar sarkanu un zaļu
melnām līnijām lidojošu
ar katru gadu tas sarecē
aizvien tumšāks un biezāks
un taureņa kontūras sāk atgādināt ķēdes
taureņa zaļais tādu, ar ko pārlej brūces
un sārtais kā pušums
nē, nav vairs cerību, tāds jau vairs neaizlidos
_ _ _ _ _
izsapņotais par mīlestību pārtapis sapnī par laimi
krāsainu solījumu katalogā
ik rītu tu to atrodi pastkastītē
tāds salds mierinājums
mājsaimnieču veiksme atgādina krievu ruleti
viens pilns izmisums starp tūkstošiem nebeidzamu izdevumu
un tu nezini kad tas trāpīs
_ _ _ _ _
bet, Kungs, kuram mūžīgi 33?
vai ko zina par plēsīgām alkām?
kas saritinājušās sievietes augumā pamazām saēd tās miesu?
..
vai mans Kungs, kam 33, tiešām to zina?
smagnējumu, nogurumu, salīkšanu, sarepēšanu, smakošanu
šo lēno kušanu trūdos
un atmiņu par māllēpenēm un cīruļa dziesmu, kas vēl joprojām trīs iekšā?
kas nebeidzas
šo disonansi ..
vai Žēlīgais zina?
tad arī šim plukušajam taurenim atver vārtus tai brīdī, kad viņa smaržo rūgti ..
/No Andras Manfeldes dzejoļu krājuma “Betona svētnīcas”/
2011. gada 15. jūlijs
2011. gada 12. jūlijs
Auseklis Baušķenieks (1910–2007)
Gluži nejauši (kā visas jaukās lietas šajā pasaulē) atklāju Ausekli Baušķenieku. Atceros agrāk redzējusi viņa gleznas, bet toreiz tās kaut kā paslīdēja man garām. Šoreiz aizrāvos ne pa jokam. Izrādās, ka pavisam nesen ir iznākusi apjomīga grāmata par šo izcilo latviešu mākslinieku:
Baušķenieks, Auseklis. Bauš. Sast. Laima Slava. Rīga : Neputns, 2010. 379 lpp.
Grāmata liela, bieza un ĻOTI vērtīga. Dāga, bet ceru, ka saņemšos un to tomēr iegādāšos. Lai var šķirstīt, pētīt, lai to turpina darīt mani bērni un bērnu bērni (atceros, kā bērnībā ar brāli aizrautīgi skatījāmies visas mājās pieejamās mākslas grāmatas).
Apjomīgs un nopietns darbs. Valsts nozīmes kopkatalogā rodami vairāki izstāžu katalogi, viens vidēja apjoma reprodukciju izdevums sērijā “Mūsu mākslinieki” (Baušķenieks, Auseklis. Auseklis Baušķenieks : gleznas. Sast. un teksta aut. Zigurds Konstants. Rīga : Liesma, 1990. [119] lpp.), bet tas arī viss. Šī grāmata ir VĒRTĪBA. Iesaku! Patiešām. Pārdomu vērta māksla.
Jaunais, 1982
Ar šo viņš mani ieinteresēja, tāpēc atļāvos noskenēt.
Dubultportrets, 1985
Šis attēls ņemts no interneta. Baušķenieka gleznās daudz simbolisma ne tikai par attiecībām.
14 kvadrātmetri, 1990
Arī šis no interneta. ...
Baušķenieks, Auseklis. Bauš. Sast. Laima Slava. Rīga : Neputns, 2010. 379 lpp.
Grāmata liela, bieza un ĻOTI vērtīga. Dāga, bet ceru, ka saņemšos un to tomēr iegādāšos. Lai var šķirstīt, pētīt, lai to turpina darīt mani bērni un bērnu bērni (atceros, kā bērnībā ar brāli aizrautīgi skatījāmies visas mājās pieejamās mākslas grāmatas).
Apjomīgs un nopietns darbs. Valsts nozīmes kopkatalogā rodami vairāki izstāžu katalogi, viens vidēja apjoma reprodukciju izdevums sērijā “Mūsu mākslinieki” (Baušķenieks, Auseklis. Auseklis Baušķenieks : gleznas. Sast. un teksta aut. Zigurds Konstants. Rīga : Liesma, 1990. [119] lpp.), bet tas arī viss. Šī grāmata ir VĒRTĪBA. Iesaku! Patiešām. Pārdomu vērta māksla.
Jaunais, 1982
Ar šo viņš mani ieinteresēja, tāpēc atļāvos noskenēt.
Dubultportrets, 1985
Šis attēls ņemts no interneta. Baušķenieka gleznās daudz simbolisma ne tikai par attiecībām.
14 kvadrātmetri, 1990
Arī šis no interneta. ...
2011. gada 7. jūlijs
Abonēt:
Ziņas (Atom)