Rakstnieks un valodnieks

Hei, pēc ilgāka pārtraukuma laikam esmu atpakaļ. Šoreiz ar nelielu pārpublicējumu tiem, kam interesē latviešu valodas kultūra un tekstu rediģēšana.

Arveds Švābe. Rakstnieks un valodnieks. Latviešu Ziņas, Nr. 32 (24.04.1948), 6. lpp.

Jāatzīstas: tikai ar kauna tvīkumu sejā varu lasīt tās daudzās recenzijas, ko LU baltu filoloģijas nodaļas beigušie un nebeigušie audzēkņi raksta par latviešu rakstnieku grāmatām. Ar kaunu tāpēc, ka recenzijas parasti beidzas ar barbarisku skaistuma traipu: gudrām pamācībām par darbā sastaptām valodas vai pareizrakstības kļūdām. Tas man vienmēr ir atgādinājis skolmeistaru sacelšanos pret Radītāju. Un tādos brīžos esmu slavējis Dievu, ka ievērojamais angļu romānists J. Konrāds, pēc tautības polis, nav neko rakstījis latviski, jo, acīm redzot, arī mūsu valodā sacerētos darbos viņam būtu ne mazāk „valodas kļūdu” kā angliski rakstītos. Tomēr nav dzirdēts, ka angļu filologi būtu mēģinājuši nofrizēt pēc jaunākās modes Konrāda, Šekspīra vai kāda cita autora darbus, kas diemžēl pašu mājās noticis vairākkārt ar mūsu klasiķu izdevumiem gan skolām, gan kopotos rakstos.

Šai dziļi nekultūrālai parādībai ir divi galvenie cēloņi. Pirmkārt, psīcholoģiski ņemot, to var viegli saprast, zinot, ka recenzentu lielais pulks ir ilggadīgi skolotāji, kas nemaldīgas autoritātes apziņā paraduši mācīt un pamācīt bērnus, kā arī labot viņu valodu runā un rakstos. Cits jautājums, vai viņi ir tiesīgi to darīt ārpus savas klases sienām. Manuprāt, tikai tad, ja rakstnieki, kuŗus viņi pamāca, atzīst tos par autoritātēm šādā vai citādā veidā. Kur šī priekšnoteikuma nav, tur recenzijai ir tikai apdrukāta papīra vērtība.

Otrkārt, vēsturiskā skatījumā, mūsu baltistu mentalitāti veidojuši tie savdabīgie apstākļi, kādi bij LU baltu filoloģijas nodaļā, kur gandrīz vienīgā zinātniskā autoritāte studentu acīs bij Jānis Endzelīns. Tāpēc abām filoloģijas dvīņu māsām bij nevienāds liktenis: lingvistika tika kopta kā karaļmeita, kamēr literātūrai piešķirta pelnrušķītes loma; pirmo dievināja, otro niecināja vai pat nicināja. Sekas tagad ir redzamas katram, kas vispār ko spēj redzēt gara acīm.

Ne par matu nemazinot J. Endzelīna zinātniskos nopelnus baltoloģijā, patiesības labā jāsaka, ka viņš laikam gan būs pēdējais mohikānis tai ide valodu salīdzināmās gramatikas virzienā, kam valoda interesē tikai kā leksikāla un morfoloģiska parādība, pametot pilnīgā novārtā valodas psīcholoģiju, aistētiku un socioloģiju. Bet pat šai vienpusīgā plāksnē taisni tā gramatikas daļa, kas rūp rakstniekiem, proti, sintakse, palika celmots līdums, kur pēc Mīlenbacha neviens valodnieks vairs ne ara, ne sēja. Bet Mīlenbacha sintakse maz ko var dot rakstniekam un zinātniekam, jo tā pamatota nevis ar rakstu valodas, bet dziedātas vai runātas tautas valodas studijām. Domāju, ka katrs baltists zina šos elementāros faktus, bet tikai retais loģiska secinājuma ceļā nāk pie atziņas, ka viņa pamācīgais tonis un valdonīgais tronis iepretim rakstniekiem atgādina gražīgu bērnu viņa mazā krēsliņā. Ja viņš ko tiepīgi apgalvo kā neapstrīdamu un pareizu, tad vienmēr atsaucas uz savu mammu vai papu kā neizsmeļamas gudrības avotu.

Tā bij liela nelaime, ka savā latviešu valodas polītikā J. Endzelīns bij neiecietīgs dogmatiķis un diktātors. Jebkura dogma ir kaitīga nevien mākslai un literātūrai, bet visam, kas ir dzīvs un dzīvot spējīgs un rodas organiskas radīšanas ceļā. Jau 1915. g. gaŗākā apcerē „Valoda kā ideoloģija” centos aprādīt, ka mūsu baltologu ticības apliecība sakņojas vācu romantikas un ģermānistikas „baznīcas tēvu” maldu mācībā, it kā neskolotā tauta (pirmām kārtām zemnieki) ir vienīgais nacionālās valodas radītājs. Saskaŗoties ar civīlizāciju, šim ideālam lauku puisim pielīp visas pilsētnieku miesīgās un garīgās kaites, viņa organisms deformējas, kļūst kropls un apaug ar trumiem. Tāpēc valodniekam jābūt ārstam un mācītājam, kas ar nemitīgām operācijām un baušļiem līdzīgiem priekšrakstiem mēģina glābt, kas vēl glābjams.

Izejot no šīm premisām, J. Endzelīns ievadīja īstu diktātūras laikmetu mūsu praktiskās valodniecības vēsturē. Neņemot vērā latviešu rakstu valodas tradicijas, noraidot savu amata brāļu iebildumus, revolūcionāru dekrētu ceļā viņš uzsāka plašu valodas „tīrīšanas akciju”, ko ar fanātisku dedzību izveda dzīvē redakcijās un spiestuvēs izvietotais korrektrišu štābs. Pat jaunāko kursu baltistes pēc sava ģīmja un līdzības frizēja ievērojamu rakstnieku un zinātnieku darbus tādos speciālos priekšmetos, kas viņām bij ķīniešu ābece. Pietika, ja periodiski publicētos melnos sarakstos kāds līdz tam lietots latviešu vārds vai izteiciens bij atzīmēts deportējamo skaitā – ar robota mechaniskām kustībām to bez žēlastības izslēdza no valodiskās apgrozības.

Ja, piem., kaut kur augšā bij dots rīkojums uzskatīt „attieksmes” vai „ietekme” par labākiem vārdiem nekā „attiecības” vai „iespaids”, tad šos pēdējos nesaudzīgi svītroja no spiestuvei nodotā manuskripta, lai gan katram, kam vēl dzīva valodas izjūta, bij skaidrs, ka minētie vārdu pāŗi izsaka dažādas jēdzienu fineses. Nav brīnums, ka šādos apstākļos autors bieži vairs nepazina savu darbu pēc viņa publicēšanas: no individuālā stilā rakstīta sacerējuma tas bij pārvērties par standartizētu, seriju kārtībā ražotu literāru preci. Tā gadiem ilgi viena cilvēka valodas gaume un pat personīga iedaža tika uzspiesta visai sabiedrībai.

Rakstniekiem nebij un nevarēja būt iebildumu, ja arī valodnieki piedalās rakstu valodas veidošanā, vai nu kā līdztiesīgi radītāji, ja viņiem Dievs devis radošo intuiciju, vai tikai kā techniski padomnieki, ja viņiem ir vienīgi erudīcija. Bet mums visiem derdzās tas mēra sajūtas trūkums un primitīvās metodes, ar kurām, valodu kopjot, no vannas izgāza nevien netīru ūdeni, bet arī pašu bērnu. Ar šiem atklātiem vārdiem gribēju paskaidrot, kāpēc rezultātā starp latviešu rakstniekiem un baltistiem valodas druvā nenodibinājās vis Rietumeiropā parastā iecietīgā sadarbība, bet vai nu cīņas stāvoklis, vai pilnīga vienaldzība vienam pret otru.

Tagad ar sevišķu gandarījumu jākonstatē, ka trimdā mesta pirmā draudzības laipa, kas, šķiet, radīs pilnīgi jaunu pagriezienu augšā minētā situācijā. Plašāku aprindu uzmanība jāpievērš Edītes Hauzenbergas-Šturmas referātam „Rakstnieks un valodnieks kā valodas veidotājs”, kas iespiests mēnešrakstā „Ceļš” (1948. g. janvāŗa burtnīcā). Šo mūsu izcilās valodnieces eseju raksturo tik dziļa intuitīva gudrība un stila elegance, kādu neatceros pamanījis mūsu pārējo baltu filologu daudzajos rakstos. No visas sirds apsveicama autores pamatdoma, ka starp rakstnieku un valodnieku vēlama „uzklausīga un iejutīga sadarbība”, un ka normālos apstākļos, tautas valodai izveidojoties par kultūras valodu, pieaugot rakstnieka lomai, valodnieka loma kļūst arvien mazāka. Kas attiecas uz kompetenču robežām pārejas laikā, tad autore, protams, precizē tikai valodnieka viedokli, un tāpēc rakstniekiem un pārējiem zinātniekiem šai ziņā var būt arī citi uzskati.

Žēl, ka, meklējot saskari starp valodnieku un rakstnieku, E. Hauzenberga-Šturma galveno vērību piegriezusi tikai valodas leksikālai pusei. Pēc manām domām, autore palielina valodnieku un samazina rakstnieku un pārējo zinātnieku lomu mūsu valodas vārdnīcas kuplināšanā. Ciktāl valodnieku nolūks – apgaismotā racionālisma garā – pārvērst savas tautas valodu par nekļūdīgu domāšanas mašīnu, tik viņu darbs izteicas visvairāk zinātniskas terminoloģijas veidošanā. Patiesībā, dažām zinātnes nozarēm nemaz nacionāla valoda nebūtu vajadzīga: tik mazs ir nepieciešamo vārdu krājums un tik universālas viņu domāšanas formas, ka šiem zinātniekiem pilnīgi pietiek ar mirušo latīņu valodu. Tikai ar to var izskaidrot, kāpēc šai valodā ir vairāk sarakstīts grāmatu pēc Romas bojāejas nekā tās varenības laikā. Ciktāl šiem antīkās pasaules radītiem terminiem tiek meklēts nacionāls ietērps, tas lielāko tiesu tiek darināts pārkrāsošanas (tulkošanas) un pielaikošanas ceļā.

Turpretīm gadījumos, kur zinātniskā valodā jārada kas no jauna, valodniekam, ja viņš nepārzina attiecīgo nozari, piekrīt tikai konsultanta loma. Vismaz mani piedzīvojumi, aicinot draudzīgā talkā valodniekus latviešu juridiskās terminoloģijas veidošanā, vienmēr beidzās nesekmīgi. Katrs laimīgi atrasts vārds zinātnē ir vesels notikums gara pasaulē, pielīdzināms radīšanas aktam, kas dod mums jaunu atklāsmi. Tiesa, intuitīvās vārdu dzemdības var beigties arī nelaimīgi: bērns ir defektīvs vai pat kropls. Bet tas nenozīmē, ka šie radījumi valodniekiem jācenšas nozūmēt – viņi beigs savu mūžu dabīgā nāvē, tāpat kā nokalst kokam zari, ja tiem nepiekļūst saule. Tā ir jau valodas socioloģijas problēma.

Ļoti svarīgas un nozīmīgas domas autore izteikusi par Mīlenbacha-Endzelīna-Hauzenbergas kollektīvo darbu — „Latviešu valodas vārdnīcu”. Viņa pareizi aizrāda, ka rakstniekam tā ir gan interesanta, bet arī bīstama lasāmviela, kamēr speciālistu tīrīšanas akcijā tā nebūs pārstrādāta par normātīvu vārdnīcu. Šo ilgi gaidīto brīdi apsveiks visi literāti, bet ar piebildumu: tā tomēr būs mazāk vajadzīga rakstniekiem nekā zinātniekiem, skolotājiem un ierēdņiem. Un tāpēc man gribētos vēlreiz uzsvērt, ka daudzinātais valodas pūrisms un ar to saistītais valodnieku darbs valodas tīrīšanā prasa vislielāko saudzību, lai ar šīm dārznieka šķērēm nepārvērstu valodas augu sabiedrības par neauglīgiem košuma krūmiem un noskūtiem mauriņiem ar dekorātīvu nacionālu puķu ornāmentu. Kas gan paliktu pāri no Oksfordas vārdnīcas 400 000 angļu vārdiem, ja tos gribētu sijāt ar vācu pūrisma metodēm?

Kā jau teicu, atliek nožēlot, ka autore tikai gaŗām ejot pieskaŗas tai valodas augstākai pakāpei, kas saistīta ar rakstnieka vai zinātnieka individuālo stilu. Par to gribu runāt citā rakstā. Bet taisni šai sakarā nevaru pievienoties E. Hauzenbergas-Šturmas pārliecībai, ka dzejniekam, kas nemeklē atskaņu, un rakstniekam, kas nemeklē oriģinālitātes, jaunvārdi nav vajadzīgi, bet pietiek ar tautas valodas vārdu krājumu. Visa problēmatika jau rodas taisni tāpēc, ka dzejniekam jāmeklē jaunas atskaņas, un rakstniekam jābūt īpatnīgam, ja viņš vispār pretendē uz savu vietu rakstniecībā.

Ruta Štelmahere. Klēpis

2012. gada 3. februārī plkst. 18.00 Satori literārajā telpā Dzirnavu ielā 84/k2 (Berga bazārā) Rīgā notiks Rutas Štelmaheres jaunās dzejoļu grāmatas "Klēpis" atvēršana.

Nesen atklāju sev viņas gleznas, apskatījos arī viņas pirmo dzejoļu krājumu "Ieskaties sēklai acīs". Ja godīgi, nekas sevišķs un fascinējošs, manā skatījumā pat visai viduvēja dzeja, no kuras mani aizrāva tikai daži mazi gabaliņi. Taču šī sieviete kaut kādā dīvainā veidā mani fascinē, ceru, ka dzejas jomā viņa ir ciknecik progresējusi. Ļoti gribas viņu redzēt dzīvajā un paklausīties, kā viņa lasa savus gara darbus. Grāmatiņa nav arī sevišķi dārga, tāpēc ceru to arī iegādāties. Ar autores autogrāfu, protams.

Rutas Štelmaheres glezas ir atrodamas internetā, šī gada 12. janvārī manā blogā ir pirmais ieraksts, kas skar šo mākslinieci.

Tālāk piedāvāju dažus viņas dzejas gabaliņus, kas iekrita manā sirdī.

Štelmahere, Ruta. Ieskaties sēklai acīs. Rēzekne : Latgales kultūras centra izd., 1998.

***

Kadiķis apskāva īvi un sacīja:
— Mīļā, ja vien tu atbrīvotos no asumiem...

***

Tik vienkārši
kā zivs mīl ūdeni
kā ganiņš rudeni
tik vienkārši
kā naktssargs rītu
Tevi mīlu

***

Ķermeņa būrī,
kur debesis,
kreisajā stūrī
Visums viss,

ir putns tik brīvs,
cik viņā debesis

***

Tie putni, putni pāri skrien,
upei ūdeņi putās tiek.
Arvien vairāk, mīļais, ik dien
tavu spārnu man nepietiek.
Skrien cīruļi, pūces,
biezs ilgās gaiss,
smags top mans nesamais.
Skrien dienas, skrien naktis,
tīrs debesu vaigs.
Rudens. Pirmsnāves laiks.
Man nepietiek tevis.
Ciet debesis aug.
Tumst spārni, tumst mākoņlauks.
Nedrīkstu aizlidot.
Putās lūgšana plīst,
pirms tevis nav debesīs.

***

tu kas arodā lepns un sirms
nebaidies ieraudzīt to kas pirms
ieskaties acīs graudam kurš mirs
mirs lai tevi iznestu virs
tu kas arodā lepns un sirms
tavā zemē nezāles birst
tu esi grauds tava dzīve ir mirt

Grafikas jaunieguvumu izstāde

26. janvārī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Izstāžu zālē K. Barona ielā 14 notika oriģināldarbu izstādes “Latvijas Nacionālās bibliotēkas grafikas jaunieguvumi (estampi, ekslibri, zīmējumi): 2010–2011” atklāšana, kā arī nozīmīgāko LNB Sīkiespieddarbu un attēlizdevumu nodaļas krājuma eksemplāru audiovizuāla prezentācija.

2010.–2011.gadā LNB saņēma vairākus grafikas darbu dāvinājumus, kuri papildina LNB ekslibru, estampu, zīmējumu kolekcijas.

Īpašu vērību pelna grāmatzīmes un piemiņas grafikas miniatūras, ko veidojis izcils moldāvu grafiķis un arhitekts Grigorijs Bosenko.

Apskatāmi arī reprezentācijas materiālu piemēri, uz kuriem attēloti LNB kolekcijā esošie mākslinieku darbi.

Izstāde būs skatāma no 26. janvāra līdz 25. februārim.

Video sk.: http://youtu.be/tFRMGfWiJYs

Plašāka informācija: http://www.lnb.lv/lv/visparigi/aktualitates/latvijas-nacionalas-bibliotekas-grafikas-jaunieguvumu-izstades-atklasana







Šie ir reprezentācijas materiāli ar Larisas Šellares litogrāfijām "Ādams" un "Ieva"




Te daži citi Ryosuke Cohen darbi. Par viņu esot pilns internets ar informāciju.




Šie mākslas darbi pieder Alekseja Parigina rokai. Interesantas kolāžas, kurās izmantota gan datordruka, gan tapetes, gan daudzi citi materiāli.


Šis un nākamais ir jau minētais Grigorijs Bosenko.

Šausmas Bosnijā un Hercegovinā

Bosnijas un Hercegovinas Nacionālā un Universitātes bibliotēka Sarajevā draud pārtraukt darbu

2012. gada 6. janvārī Bosnijas un Hercegovinas Nacionālā un Universitātes bibliotēka paziņoja par darbības pārtraukšanu vistuvākajā laikā, ja netiks saņemts finansējums. Jau pērn Bosnijas un Hercegovinas dažādas etniskās izcelsmes politiķu nesaskaņu dēļ (2011. gada martā tika apstiprināta jauna valdība, kurā plaši pārstāvētas visas trīs valstī konfliktējošās etniskās grupas – serbi, horvāti, bosnieši) valsts nozīmīgākās kultūras institūcijas nesaņēma naudu pat tik daudz, lai segtu komunālo pakalpojumu rēķinus. Bibliotēkas izpilddirektore Bedita Islamoviča (Bedita Islamovic) informē, ka viņas vadītā institūcija nesaņem finansējumu jau kopš 2011. gada septembra, tomēr līdz šim tās personāls darbu bija turpinājis, cerot uz situācijas uzlabošanos. Drīz uzturēšanās ēkā vairs nebūs iespējama, jo Sarajevā patlaban valda auksta, sniegota ziema, bet bibliotēkā nav, un, visticamāk, šogad arī nebūs apkures. B. Islamoviča norāda, ka bibliotēkas kopējais parāds sasniedzis jau 230 000 eiro. Ja tas netiks samaksāts, bibliotēkā tiks atslēgta arī elektrība un ūdens padeve.

2012. gada janvārī tika atslēgta elektrība un slēgtas durvis pirms 125 gadiem dibinātajam Bosnijas un Hercegovinas Nacionālajam muzejam, kura pārziņā ir valstī vērtīgākā arheoloģisko priekšmetu kolekcija. Tagad muzeja dārgumu saglabāšana būs atkarīga no vietējo iedzīvotāju sirdsapziņas un policijas darba operativitātes. Jāuzsver, ka naudas trūkuma dēļ pagājušā gada vasarā darbu pārtrauca arī Nacionālā mākslas galerija. Nacionālā muzeja direktors Adnans Busuladžičs (Adnan Busuladzic) norāda, ka kultūras institūcijas, pašām to negribot, nokļuvušas politisko cīņu krustugunīs un to finansēšanas jautājums pārtapis par politisku problēmu. Jāpiebilst, ka Bosnijā un Hercegovinā ir federālā Kultūras un sporta ministrija, taču finansējumu lielākās kultūras institūcijas saņem no Iekšlietu ministrijas. Pēc Bosnijas kara (1992–1995) tām valstiskas nozīmes institūciju statuss nav atjaunots, tādēļ arī valsts finansējums nav garantēts. Bibliotēkas, muzeji un citas kultūras institūcijas pārtiek no ministrijas neprognozējamās žēlastības. Pērn Iekšlietu ministrijas piešķīrums 60 valsts iestādēm, tajā skaitā septiņām nozīmīgākajām kultūras iestādēm, bija pusotrs miljons eiro.

Tikai pirms 17 gadiem norima militārais konflikts starp valsts trim lielākajām etniskajām grupām. Tajā teju līdz pamatiem tika nodedzināta Bosnijas un Hercegovinas Nacionālās un Universitātes bibliotēkas ēka (celta 1890. gadā) līdz ar inventāru, grāmatām un rokrakstiem. Pateicoties Eiropas Savienības, Turcijas, ASV un citu valstu atbalstam, kā arī pašaizliedzīgajam bibliotēkas personālam, ēka ir renovēta, iegūti vērtīgi iespieddarbi un citi mediji. Tagad pašmāju politiķu savstarpējie ķīviņi atkal draud pārvilkt svītru normālai dzīvei vēl pavisam nesen naida un kara nomocītajā valstī.

Plašāka informācija tiks publicēta nākamajā žurnāla “Bibliotēku Pasaule” numurā (Nr. 56).

Pēc Janas Dreimanes informācijas Latvijas bibliotēku portālā: http://www.biblioteka.lv/News/ArticleItem.aspx?article=15968&type=0

Rūķīši un Mežavecis

Vilis Plūdonis. Rūķīši un Mežavecis

Uz visiem kokiem mežā jauns guļ sniegs.
Un skaņas mīkstas, it kā sniegu apvēlušās veļas.
Nu sila rūķīšiem būs gan ko pikoties.
Rau, rau, kur tie iz paegļiem jau ceļas!

Olektgari vīriņi,
Sprīdi gari uzači,
Baltu tāšu micītes,
Brūnu sūnu biksītes.
Divi pulkos stājas,
Ņirb pa gaisu kājas.
Sniega vāli veļas,
Skanšu vaļņi ceļas.
Šņāc bumbas tvirtas,
Plīvo matu cirtas.
Klaigas un brēka:
Ņemas, cik spēka.
Kā vaigā zied tvīksme!
Kāds prieks! Kāda līksme!
Hallo! Heidā!
Bravo! Urrā!

Te rupja balss no meža malas sauc:
“Tas tak par daudz!
Vai tā jūs manim kāršat spilviņas?
Un tinat tāstiņas?
Un gaiņājat no mājām žagatas?...
Tik blēņas jums un niekošanās rūp, –
Tūlīt uz Lāča purvu lasīt lāčusūnas!”

To dzirdot, pikotājies skrien, un klūp,
Kur kurais patapdams:
Cits paegļpudurā,
Cits koka dobumā,
Cits rudzrugāju rudens aparā.

Un, lielās, zaļās acis bolīdams
Un teterkāpostus tiem visiem solīdams,
Lien Mežavecis atkal meža biezumā.

Un atkal tukšs un kluss ir klajumā.
Tik, iztraucēts no trača negantā,
Pār lauku laukiem zaķis aizļinkā.

No: Plūdonis, Vilis. Rūķīši un Mežavecis. Rīga : Jānis Roze, 1997. [6] lpp. (Krāsaini dzejoļi).










Ilzes Ramanes ilustrācijas.

Jānis Rainis "Kastaņola"

2012. gada 18. janvārī plkst. 17.30 Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā Rūpniecības ielā 10 notiks apgāda "Atēna" nupat klajā laistā Jāņa Raiņa atmiņu izdevuma "Kastaņola" prezentācija. Vienlaikus paredzēta arī mākslas vēsturnieka Edgara Dubiņa fotoizstādes "Pa Raiņa un Aspazijas pēdām Kastaņolā un Lugānā" atklāšana.



Tas ir mani dziļi personiski uzrunājošs pasākums, jo pirms dažiem gadiem man ir bijusi tā laime būt Lugāno un Kastaņolā un skatīt to savām acīm. Un arī es varētu padalīties gan ar iespaidiem, gan fotouzņēmumiem par šo Šveices Ēdeni. Arī Raiņa atmiņu grāmatu esmu lasījusi, cerams, ka grāmatas atvēršanas svētkos to varēs iegādāties, turklāt par puslīdz pieņemamu cenu.

Ruta Štelmahere

Pilnīgi nejauši esmu atklājusi sev gleznotāju Rutu Štelmaheri. Par viņu tiek teikts, ka viņa ir arī dzejniece, taču viņas dzeju vēl neesmu paspējusi iepazīt. Protams, mēģināšu pēc iespējas ātrāk to paveikt – sk. šogad klajā laisto viņas dzejoļu krājumu “Klēpis” un 1998. gadā izdoto “Ieskaties sēklai acīs”.

Internetā par viņu uzzināju šādu informāciju: Ruta Štelmahere dzimusi 1965. gada 11. janvārī Jelgavā, ir dzejniece un gleznotāja, kopš 1988. gada dzīvo Jēkabpilī, ir Jēkabpils mākslas skolas pasniedzēja, vada gleznošanas studiju. Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā Alekseja Naumova un Kaspara Zirņa meistardarbnīcās, 2001. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistratūru Vizuālās mākslas apakšnozarē. Bijušas vairākas personālizstādes Jēkabpilī, Rīgā, Jelgavā, Aucē, Valmierā un Aizkrauklē. Dzejoļus publicē kopš 1983. gada.































Vairāk gleznu: http://www.manss.lv/stelmahere.html un citur internetā.

Starp citu, galerija “Manss” (http://www.manss.lv) arī ir mans nesens atklājums. Dažādu apstākļu dēļ uz Jēkabpili nesanāk aizbraukt, taču ceru kaut kad saņemties un tomēr apmeklēt šo mākslas galeriju. Prieks, ka provincē ir uzņēmīgi cilvēki, kas kaut ko tādu organizē un uztur.

Andalūzijas saule

“Because it’s beautiful to create art, it is beautiful to take pictures, it is beautiful to document, but it is also beautiful simply to live”. (Patti Smith)

“Jo ir skaisti radīt mākslu, ir skaisti fotogrāfēt, ir skaisti iemūžināt, bet ir arī skaisti vienkarši dzīvot.” (Patija Smita)

No 2012. gada 1. līdz 30. janvārim kafejnīcas “Sienna” telpās, Strēlnieku ielā 3, Rīgā, aplūkojama Alises Mediņas gleznu izstāde “Andalūzijas saule”.

www.sienna.lv






During the day, oil on canvas, 2011, Granada


Alhambra stillife, oil on canvas, 2011

Pārdomām Ziemassvētkos

Pamosties
Re, kā snieg un aizmieg smaidot bēdas,
No rīta modīsies, un izrādīsies prieks.
Mēs satiksimies tur,
Kur leduspuķes izplauks saulessārtā,
Līdzi viņām kusīs skumju sniegs.

Mazi bērni pārvērtušies pārslās,
Izlemt nevar - aizlidot vai krist?
Ledus dūrīti kāds atsildījis glāstā,
Sava izrobota sirds no smaida dzimst.

Nebaidies, ja pārāk ilgi snidzis,
Pārāk ilgi ledojusi sirds,
Tas, kurš nav zem sniega kārtas midzis,
Nevar arī pavasarī pamosties...

/Autoru nezinu/

Ž.F.Liotārs. Postmodernais stāvoklis

Žans Fransuā Liotārs. Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām. Rīga : Laikmetīgās mākslas centrs, 2008. (Jean-François Lyotard. La Condition postmoderne. Rapport sur le savoir).

Pusi nesapratu, bet dažas atziņas ir ko vērts.

(..) tehnoloģisko pārmaiņu ietekmei uz zināšanām jābūt ievērojamai.

(..) standartizējot ierīces, padarot tās mazākas un pieejamākas tirgum, jau šodien mainās veids, kā zinības tiek iegūtas, klasificētas, padarītas pieejamas un izmantotas. Var pamatoti uzskatīt, ka informācijas apstrādes aparātu skaita vairošanās ietekmē un vēl ietekmēs zinību apriti tikpat stipri, kā to ietekmēja vispirms cilvēku pārvietošanās līdzekļu (transporta) attīstība un pēc tam skaņu un attēlu pārraides līdzekļu (masu saziņas līdzekļu) attīstība.

Senais princips, ka zināšanu ieguve ir nesaraujami saistīta ar gara vai pat visas personas izglītību, grimst aizmirstībā un turpinās grimt vēl dziļāk. Zinību piegādātāju un lietotāju attiecības ar zinībām sāk līdzināties un līdzināsies vēl vairāk preču ražotāju un patērētāju attiecībām ar precēm, tas ir – attiecībām ar vērtību. Zināšanas tiek un tiks ražotas pārdošanai, un tās tiks patērētas, lai padarītu tās par vērtību atkal citā ražošanā – abos gadījumos mērķis ir apmaiņa. Tās vairs nav mērķis pašām sev (..).

Uz zināšanām kā uz ražošanas spēkiem nepieciešamu informācijas preci globālajā sacensībā par varu jau tiek un tiks likta augsta – varbūt visaugstākā – likme. Tāpat kā nacionālās valstis sacentās par kontroli pār teritorijām, pēc tam – par kontroli pār jēlmateriālu un lētu darbaspēku, nav neiedomājami, ka nākotnē tās sacentīsies par kontroli pār informāciju.

Leģitimācija ir process, kura rezultātā likumdevējs kļūst tiesīgs pasludināt šo likumu par normu. Vai arī zinātnisks izteikums – tas pakļauts noteikumiem: izteikumam jāatbilst noteiktam nosacījumu kopumam, lai to atzītu par zinātnisku. Te leģitimācija ir process, kura rezultātā zinātnes diskursa “likumdevējs” kļūst tiesīgs prasīt kādu nosacījumu izpildi, lai izteikums būtu daļa no šī diskursa un varētu tikt ņemts vērā zinātniskajā darbībā.

Zināšanas un vara ir viena jautājuma divas puses: kurš izlemj, kas ir zināšanas, un kurš zina, ko vajag nolemt?

(..) tradicionālās zināšanas pārsvarā ir izteiktas naratīva formā. (..) Stāstījums dažādā ziņā ir šādu zināšanu forma par excellence.

(..) paralēls zinātnes un nezinātnisko (naratīvo) zināšanu salīdzinājums liek saprast vai vismaz sajust, ka pirmās no tām nav vairāk nepieciešamas kā otrās un arī ne mazāk. Vienas un otras veido izteikumu kopas, izteikumi ir “gājieni”, ko spēlētāji izdara saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem, noteikumi katrām zināšanām ir īpaši un “gājieni”, kas katrā no tām tiek atzīti par labiem, nevar būt vieni un tie paši, izņemot sagadīšanās dēļ.

(..) nevar spriest ne par naratīva eksistenci, ne par vērtību, izejot no zinātniskā, ne arī otrādi – relevantie kritēriji abos gadījumos nav vieni un tie paši.

Raudāt par “jēgas zudumu” postmodernitātē nozīmē nožēlot, ka zināšanas vairs nav galvenokārt naratīvas.

(..) naratīvās zināšanas nepiešķir īpašu vērību jautājumam par savu leģitimāciju, tās pašas ar pasniegšanas pragmatikas palīdzību piešķir sev pilnvaras, neizmantojot argumentāciju un pierādījumu sagādāšanu.

(..) argumentācijas vienīgais nolūks ir panākt konsensu.

(..) jautājums par pierādījumu ir problemātisks, tā kā jāpierāda arī pierādījums. Var vismaz publicēt pierādījuma instrumentus, lai citi zinātnieki varētu pārliecināties par rezultātu, atkārtojot procesu, kas līdz tam novedis. Tātad sagādāt pierādījumu nozīmē konstatēt faktu. Bet ko nozīmē konstatēt? Piereģistrēt faktu ar acīm, ausīm, kādu maņu orgānu? Maņas maldina un to darbība un izšķirtspēja ir ierobežota.

(..) mūsdienu līdzekļu devēju diskursā vienīgā vērtīgā likme ir jauda. Zinātniekus, tehniķus un aparātus nepērk tādēļ, lai izzinātu patiesību, bet gan, lai vairotu jaudu.

Jautājums tātad ir, vai ir iespējama leģitimācija, kuras tiesiskumu pamatotu vienīgi paraloģija. Jānošķir īsti paraloģisko no inovācijas – paraloģiju prasa vai vismaz lieto sistēma efektivitātes uzlabošanai, inovācija ir zināšanu pragmatikā izdarīts gājiens, kura nozīmi bieži tūlīt nesaprot. Realitātē bieži viena no šīm parādībām kļūst par otru, bet tā nav nepieciešamība un nebūt ne obligāti traucē hipotēzei.

Konsenss ir horizonts, tas nekad netiek sasniegts.

Angļu lakrica

Skat, kādu bildīti atradu. Man patīk. Pagaidām apskatāma Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, izstādē "Mūsdienu Lapzemes māksla".